Šķiet, nebūs melots, ja teikšu, ka darbs sieviešu žurnālā man ir sniedzis ļoti plašas teorētiskās zināšanas par visdažādākajām dzīves tēmām. Dzīvesstils, fitness, veselība, sekss, mode, skaistums un attiecības ir tikai daži būtiski elementi, uz kuriem balstās mana darbadiena. Par visām šīm tēmām es domāju, rakstu un runāju katru dienu, tāpēc līdz vienam mirklim biju diezgan pārliecināta, ka ar dažādām sievišķīgām krīzes situācijām protu tikt galā visai nevainojami.
Tu izšķīries? Sazvani draudzenes, nopērc saldējumu un vīnu un izraudies viņām uz pleca. Bet nākamajā dienā - ej paceltu galvu un baudi visu, ko dzīve tev sniedz. Tu esi satikusi savu Lielisko, kura priekšā ļogās ceļi, bet tu nezini, kādi ir viņa īstie nodomi? Fck it, piezvani viņam un noskaidro to pati. Taču brīdī, ka es patiešām esmu šādās vai līdzīgās situācijās… iestājas īsta panika! Noteikti arī tu zini to sajūtu, kad prātu aizmiglo skumjas vai gluži otrādi - sajūsma vai pat neprātīga iemīlēšanās. Un šādās situācijās šķiet, ka tavs gadījums pavisam noteikti ir izņēmums - viņš noteikti nav kretīns (lai gan par to liecina visas kretīnisma pazīmes, par kurām esmu rakstījusi žurnālā) un mums noteikti kaut kas var izdoties (pat ja ir skaidrs, ka viņa acīs esi tikai vienas nakts meitene). Un tad vēl draudzenes! :) "Viņš noteikti ir aizņemts, tāpēc nevar piezvanīt", "viņš vienkārši ir pārāk kautrīgs, jo tu viņam nenormāli patīc" un citi brīnišķīgi mierinājumi, ar kuriem mēs viena otru cenšamies uzmundrināt, kad ceļā pagadās pa kādam nelietim. Kā tad īsti ir labāk - stoiskā mierā pieņemt likteni un gatavoties uz to ļaunāko vai gluži otrādi, noticēt draudzeņu mierinājumam, cīnīties par savu iespēju un ticēt līdz pēdējam, ka tieši tu šoreiz esi izņēmums. Ka tieši šoreiz viss būs tā… pa skaisto. Bet ja nu beigās atkal sasodīti sāpēs?
Kuru pozīciju izvēlies tu - ļaujies emocijām vai centies tās ierobežot, lai vēlāk sāpētu mazāk?
