Pagājušajā sestdienā bijām draugu kāzās. Līgavai bija skaistākā kleita, kādu pēdējā laikā nācies redzēt, bet puisis bija tik samulsis, ka ne atpazīt (nekad neesmu īsti sapratusi, kāpēc cilvēki, kuri ikdienā nēsā brilles, svarīgos dzīves brīžos – ar fotografēšanos – mēdz tās noņemt.). Pēc pelēki drēgnajām un lietainajām dienām tieši sestdienas rīts atausa dzirkstošs, smaržīgs un zaļi dzeltenas gaismas pieliets – tāds, kāds var būt tikai maijā. Un visi jutekļi un maņas vēstīja – ir lietas, kas notiek tieši tā, kā tām jānotiek!
Klusībā cerot, ka šovasar izdosies apmeklēt vēl vismaz vienu šādu pasākumu, aizdomājos par statistiku, proti – situācijām, kas apvieno divus cilvēkus un pat laimīgi noved līdz iepriekšminētās svinīgās ballītes rīkošanai.
Un, prātā pārcilājot man zināmo pāru iepazīšanās stāstus, secinu, ka vismaz trešdaļa no viņiem ir iepazinušies, saskatījušies un iemīlējušies tieši darbā! Arī šīs sestdienas varoņi – kārtējie, tāpēc arī aizdomājos par šo jautājumu.
Gandrīz katrā "attiecību pavārgrāmatā" noteikti atradīsi veselu nodaļu vai vismaz kādu lappusi, kas veltīta daudz aprunāto un analizēto "dienesta romānu" tēmai. Ja nemaldos, parasti attieksme ir visai piesardzīga un drīzāk mudina uzmanīties nekā ļauties. Lūk, pāris "izgūglēti" citāti no interneta portāliem:
"Dienesta romāns ir slazds – tu tajā iekrīti, un tavas attiecības norisinās kolēģu acu priekšā. Diemžēl romāna beigas piedzīvo ne tikai tajā iesaistītie, bet arī kolēģi..."
"Darba un privātās dzīves savienošana lielāko tiesu nav ieteicama – neatkarīgi no tā, vai viņi strādā tajā pašā uzņēmumā, viņi ir Jūsu padotie vai Jūsu priekšnieki!"
"Bumba ar laika degli - dienesta romāni..."
Protams, lielākoties cilvēki dalās personīgajā pieredzē, un, analoģiski sūdzību portāliem un dzemdību "briesmu stāstiem" www.calis.lv, nez kāpēc tieši par negatīvo stāsta biežāk, emocionālāk un pārliecinošāk. Bet kā tad ar šiem veiksmes stāstiem? Nudien – manu paziņu un draugu vidū ir pat pāris, kas pēc vairāku gadu koleģiālas draudzēšanās izveidoja attiecības un apprecējās, neskatoties uz to, ka abiem darbavietas ir vienā kabinetā! (Kas nozīmē kopābūšanu teju 24 stundas diennaktī!) Kāpēc, neņemot vērā karjeras konsultantu un attiecību speciālistu brīdinošos padomus par darba un privātās dzīves nodalīšanu, cilvēki tik bieži mēģina veidot attiecības ar kolēģiem – izdzīvot tās visās fāzēs, apdedzināties, kaut ko upurēt, ciest... bet nereti arī – izvilkt laimīgo lozi?
Lai nebūtu pārāk matemātiski (un biedējoši!), tagad neskaitīsim, cik lielu daļu savas dzīves mēs pavadām darbā... Un ja nu tiešām cilvēks, kuru esi redzējusi gan streisainās sapulcēs, gan kā draudzīgu padomdevēju, palīdzot atrisināt sarežģītu darba uzdevumu, gan kā atraktīvu un azartisku dalībnieku korporatīvajās sporta spēlēs, izrādās jau tik tuvs, iepazīts un “savs”, ka brīdī, kad pēkšņi uzšķiļas dzirkstele, nav patiešām neviena cita iemesla, lai jums kaut kas nevarētu sanākt, izņemot "dienesta romānu" slikto slavu?
