Man ir aptuveni 5 kilogrami dienasgrāmatas. Tā ir vesela kaste ar padomju laika burtnīcām, rūtiņu kladēm un aprakstītām A4 formāta lapām, ar "slepenām" fotogrāfijām, svarīgiem avīžu izgriezumiem, saņemto un izsūtīto īsziņu pierakstiem un dažām reiz saņemtām dāvaniņām, kuras manai dienasgrāmatai un pagātnei pieder vairāk nekā tagadnei. Mana dienasgrāmata ir ne tikai rakstītais, bet gan viss sirdij svarīgais, ko esmu rūpīgi vākusi, lai neko neaizmirstu.
Aizkustinošākā ir pati pirmā no rūtiņu lapām kopā salīmētā paštaisītā burtnīciņa - mazāka pat par plaukstu. Droši vien konspirācijas nolūkos, jo atceros, ka arī glabāju viņu šujmašīnā zem kājminamā pedāļa - man likās, ka tur nu neviens to neatrastu. Tā sākas ar virsrakstu lieliem burtiem "Čūskas gads", un tam seko: "Man brīžiem liekas, ka H. mani mīl, brīžiem, ka nē." H. bija mana skolas laika mīlestība.
Biezā rūtiņu klade, kas tapa vidusskolas laikā, ir desmitiem reižu ar līmlenti līmēta ciet un griezta vaļā, un to rotā uzraksts "Lūdzu nelasīt un sadedzināt". Tas tapa 1991.gada barikāžu laikā, kad mēs ar mammu nesām sviestmaizes tiem, kas stāvēja uz barikādēm, un es nodrošinājos pret "ja nu kas". Vēl šodien skaidri atceros to vakaru, kad līmēju ciet kladi, jo vecmamma bija skaidri un gaiši pateikusi: "Mēs nevaram zināt, kas tagad būs." Man likās - ja nu kas, tad lai dienagrāmata paliek kā noslēpums.
Savukārt lielās A4 lapas ir nesena pagātne, uz kurām pēdējais ieraksts ir 2006.gada 30.martā. Es pagaidām esmu pārtraukusi rakstīt. Bet varbūt atsākt?
