Kā bērns arī es zīlēju ar margrietiņas lapiņām – mīl, nemīl, mīl, nemīl... Bet paaugoties man drīz vien kļuva skaidrs, ka nākotni zināt nevēlos un ka maģija mani nevilina. Pēdējā laikā ik uz soļa redzu apstiprinājumu savai pārliecībai.
Kāda paziņa man nesen sašutusi stāstīja, ka viņas pusaudzei meitai skaudīgie konkurenti uzlikuši lāstu – viņa tieši pirms atbildīgām vieglatlētikas sacensībām salauzusi roku. Klausījos un nespēju noticēt, ka šī sieviete atsakās pieņemt daudz vienkāršāko izskaidrojumu – to, ka bērnam varbūt ir pārslodze un ka trauma ir SOS signāls tam, ka ir jāapstājas.
Latvieši ir māņticīga tauta un savās ķibelēs labāk vainos kaimiņienes ļauno aci, nekā reizi par visām reizēm ieklausīsies sevī. Diemžēl netrūkst arī šarlatānu, kuri metas šo īpašību izmantot. Viņi sauc sevi dažādos vārdos – par gaišreģiem, dziedniekiem, ekstrasensiem, un neliedz savus pakalpojumus ne izmisušiem mīlētājiem, ne nopietniem slimniekiem.
Es ticu dziednieku psihologa spējām pārliecināt cilvēku noticēt sev un izveseļoties, un lai slavēti tie, kas aprobežojas ar šo savu varēšanu. Diemžēl daudzi "brīnumdari" paši jau sen slimo vai nu ar mantrausības vai lepnības grēku (vai – vēl ļaunāk – ar abiem) un tīksminās par savām spējām manipulēt ar cilvēkiem.
Protams, es nenosodu tos, kuri izmisumā meklē palīdzību pie dziedniekiem un ekstrasensiem, ja tas ir pēdējais cerību salmiņš. Tikai, dzirdot nostāstus par vēl vairāk izpostītām dzīvēm, gribas kliegt un sadot tādiem "labdariem" pa purnu. Nu, kā lai citādi vērtē tāda cilvēka rīcību, kurš savā uzpūtībā uzdrošinās apgalvot, ka var palīdzēt atrast pazudušu bērnu? Un tad jau tā izmisušajiem tuviniekiem ceļ priekšā versijas: "Ir dzīvs, bet šausmīgi mokās." Vai arī: "Ir aizvests uz ārzemēm un dzīvo pie labiem cilvēkiem." Bet pēc pāris dienām policija atrod bērna līķi...
Kāda portāla aptaujas rezultāti liecina, ka gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju tic gaišreģu spējām atrast pazudušus cilvēkus. Vai esat dzirdējušas kaut vienu gadījumu, kad tas tiešām būtu noticis?
