Vakar satikos ar sen neredzētu draugu, kurš tikko bija atbraucis no nedēļu ilga laivu brauciena. Tāds smaidīgs, iesauļojies un laimīgs. Viņa dzīvesveids vienmēr viņam ir ļāvis justies labi. Viņš gandrīz nekad neiespringst, nestreso un nepakļaujas lielpilsētas uzbudinātajai steigai. Šī tikšanās un sarunas ar viņu manī raisīja atkārtotas pārdomas par to, cik atšķirīgi cilvēki izvēlas dzīvot un atpūsties.
Manā paziņo lokā ir ļoti dažādi cilvēki. Pat iedomājoties savus tuvākos draugus, to vidū varu atrast meitenes, kas nelabprāt dodas pie dabas un kuras grūti pierunāt uz kopīgu pastaigu mežā. Ja izdodas, tad tikai par asfaltētu celiņu, jo kas zina, kādi mošķi var būt piemājas zālienā vai, nedod Dievs, tuvākajā parkā! Un ir arī tādi "dabas bērni" kā šis vakar satiktais puisis, kurš bez dabas vienkārši nespēj dzīvot. Ja tā padomā, viņam līdzinos arī es.
Arī man bija grūti pierast pie tā, ka no rīta līdz vakaram jāredz trolejbusi, tramvaji, sastrēgumi un lecīgu puišeļu apzīmētas tuneļa sienas. Izlēmu, ka vismaz no rītiem un vakariem vēlos redzēt vairāk no dabas, tādēļ arī izvēlējos dzīvot ārpus Rīgas un upurēt nedaudz sava dārgā laika braukāšanai. Toties ir tik patīkami no rītiem pamosties un ieraudzīt egļu galotnes, nevis sakarsušu un putekļainu Rīgas namu pagalmu!
Arī nedēļas nogalēs pēc iespējas vairāk raujos ārā no pilsētām - lai pilnvērtīgi un netraucēti varētu atpūsties gan no ikdienas stresa, gan no cilvēkiem. Man patīk sakrāmēt ceļasomu un doties prom. Tas man sniedz tik neaprakstāmu brīvības garšu, ko grūti pateikt vārdos, tā vienkārši jāizjūt. Vai esat to jutušas ceļojot? To, ka visa pasaule ir pie kājām un tūlīt, tūlīt var notikt jebkas, ko vēlies?
