Nesen man uzdeva jautājumu - kura ir mana labākā pēdējā laikā lasītā grāmata. Piegāju pie grāmatplaukta un, kaut arī Jana Martela "Pī dzīvi" lasīju pirms vairāk nekā gada, tomēr izvēlējos to, jo "Pī dzīve" ir pārsteidzošakais, oriģinālākais un neparastākais romāns, ko ir neiespējami aizmirst.
Stāsts ir par jaunu indiešu puisi Piscīnu Patelu (sauktu par Pī), kurš pēc kuģa katastrofas patveras glābšanas laivā kopā ar vēl vienu izglābušos - Bengālijas tīģeri vārdā Ričards Pārkers. 227 dienas viņi divatā mēģina izdzīvot laivā, kur nav gandrīz nekā ēdama. Pārsteidzoši ir ne tikai tas, kā Pī dresē Ričardu Pārkeru, lai viņam parādītu, kurš laivā ir saimnieks, un kā viņi mēģina dabūt iztiku un spēku izdzīvot, bet arī laika gaitā pieķeršanās tīģerim kā vienīgajai būtnei uz pasaules, kura dēļ ir vērts dzīvot.
Kad Pī atgriežas cilvēkos, izmeklētāji viņa stāstam netic. Tajā ir pārāk daudz šokējošā, tajā ir pārāk maz no tā, ko spējīgs aptvert cilvēka prāts. Un atslēga slēpjas tikai vienā faktā - vai banāni turas virs ūdens; vai tonna banānu var noturēt virs ūdens organgutanu. Ja jā, Pī Patela stāsts ir patiess, ja nē - tas ir pavisam savādāks, un arī šo versiju var izlasīt pašās romāna beigās.
Šī ir pagaidām vienīgā grāmata, kuras lasīšanas gaitā es ķēros pie praktiskām lietām un pārbaudīju, vai banāni turas virs ūdens. Grāmata ir tiešām tā vērta, lai to izlasītu... un lai tās saprašanai peldinātu banānus.
