Pagaidu diagnoze ir epilepsija. Izrādās, ka arī suņi slimo ar "krītamo" kaiti. Kamēr pārējie manas ģimenes locekļi suņa lēkmes brīdī centās tikt skaidrībā ar to, vai puika vēl maz ir dzīvs (visai stindzinošs ir skats, kad lielais vilks guļ viesistabā bez jebkādām dzīvības pazīmēm), es pa telefonu gribēju izsaukt dzīvnieku Ātro palīdzību. Vispirms zvanīju uz 1188, taču tur visas līnijas bija aizņemtas (tajā brīdī gribēju to kantori nožmiegt), tad neatlika nekas cits, kā meklēt jau iecienītās vetklīnikas telefona numuru. Atradu to kaut kādos pierakstos un pirms zvanīšanas dabūju skaitīt līdz desmit, jo rokas trīcēja un nāca raudiens, taču man ārstiem vajadzēja sakarīgi izstāstīt, kas par lietu. Sazvanīju klīniku, un medmāsa mierīgā un pārliecinātā balsī vairākas reizes atkārtoja, ka viņi pie suņa nebrauks, taču mums viņš nekavējoties jāved uz klīniku. Vēl paspēju iebilst, ka man tas nešķiet normāli, ja esam klīnikas pastāvīgie klienti, taču sievietes pārliecinātā un mierīgā balss darīja savu - es noticēju, ka viss vēl būs labi.
Pēc brīža suns nāca pie samaņas, un mēs viņu aizvedām uz klīniku. Tagad būs jāsadzīvo ar slimību, kas, iespējams, uzliesmos tieši pilnmēnesī. Ja agrāk tās naktis, kad debesīs spīdēja dzeltenais ritulis, bija manas mīļākās naktis mēnesī (laikam jau tāpēc, ka bērnībā kāds bija izstāstījis, ka tad cilvēki saka, ko domā, un visa dzīve notiek pa īstam, nevis tēlojot), tad, piemēram, vakar, kad vēlu nācu mājās, debesīs skatīties negribēju un arī naktī istabā aizkarus vēru ciet. Ir jau muļķīgi dusmoties uz mēnesi, bet man ir bail no nākamās reizes, kad sunim kļūs slikti. Turklāt tagad zinu, ka man nav pietiekami daudz zināšanu, kā rīkoties ārkārtas situācijās. Es varu vien piezvanīt kādam, bet vai izglābt?
