Šausmīgi nepatīk tā saucamā „draugu būšana” darba lietās. Ideālā variantā darbā vajadzētu profesionālas un neitrālas attiecības, kurās draugus iekšā nejaukt. Taču tā nu ir sanācis, ka lielākā daļa cilvēku, ar kuriem jebkad esmu kopā strādājusi, kaut kādā veidā ir bijuši savstarpēji saistīti arī kā draugi. Rīga ir maza.
Nesen kolēģis man vaicāja, vai es nezinu kādu uzticamu un apzinīgu darbinieku atbildīgam amatam. Kad viņš bija nosaucis virkni nepieciešamo zināšanu un īpašību, kuras viņš sagaida no jaunā darbinieka, es uzreiz atcerējos savu draudzeni no studiju laikiem. Iedevu viņam draudzenes telefona numuru un teicu, lai droši zvana, ka viņa noteikti būs ieinteresēta.
Pēc tam vairākas dienas mocījos no sajūtas, ka esmu šai situācijā kaut kā iesaistīta. Draudzene man zvanīja un satraucās, ka pagaidām tā arī neviens vēl viņai neesot devis nekādu ziņu, vai es kaut ko nezinot. Atklāti pateicu, ka nezinu vis un labāk arī nemēģināšu neko noskaidrot. Par laimi kolēģis viņai tomēr piezvanīja un pārrunas risinoties cerīgi... Un atkal! Lai arī kā es priecātos, ja draudzenei izdotos vienoties par jauno darbu, lai kā es būtu par visiem 100% pārliecināta par viņas atbilstību amata prasībām, man nepatīk tā atbildības sajūta, no kuras nav iespējams izvairīties, iesakot kādam savu draugu. Un ja nu viņi nesastrādājas? Un ja nu manai draudzenei šis darbs nepatīk?
Zini jau zinu, patiesībā man gar to nav nekādas daļas – visi pieauguši cilvēki, kas spēj pieņemt pareizos lēmumus. Galu galā paziņu tīkls vienmēr ir bijis vispopulārākais resurss, kur cilvēki meklē darbiniekus, jo draugu atsauksmes ir visātrākais veids, kā iegūt informāciju par nepazīstamu cilvēku. Tā nu es sevi mierinu un turu īkšķus par savu draudzeni, lai viņai izdodas.
Kā tu domā – vai draugi un darbs ir savienojamas lietas?
