Internetā noskatījos Ginta Grūbes Vakara intervijas ierakstu ar britu zīmolvedības speciālistu Saimonu Anholdu, kuru Latvijas Institūts pagājušajā gadā uzaicināja izpētīt, kāds ir Latvijas tēls pasaulē.
Eksperta spriedums par mūsu līdzšinējiem centieniem veidot savas valsts tēlu ir diezgan skarbs. Gluži tāpat kā par mūsu nākotnes izredzēm ieinteresēt pasauli. Un izrādās, ka galvenais iemesls, kāpēc ir tik grūti izveidot Latvijas zīmolu, ir mūsu pašu nevēlēšanās dalīties savā valstī ar svešzemniekiem. Mēs nemaz nevēlamais, lai kāds te brauc, bet katru reizi dusmojamies, ja kāds ārzemnieks Latviju neatšķir no Lietuvas. Tāds, lūk, paradokss.
Vēl viens paradokss, pēc Saimona Anholda domām, ir latviešu uzmācīgā vēlme pasniegt sevi kā dziedātāju tautu. Viņš pats intervijā atzīstas, ka brīvajā laikā ļoti labprāt dzied un ka visās valstīs, kurās eksperts līdz šim ir bijis, viņš pēc garas darba dienas izmanto izdevību sadziedāties ar vietējiem. Izņemot Latviju, kurā viņš līdz šim neesot sastapis nevienu dziedošu cilvēku.
Ne reizi vien arī es par to esmu aizdomājusies, sevišķi pēc tam, kad bijusi izdevība pabūt zemēs, kurās cilvēki bez dziesmas savu ikdienu pat iedomāties nespēj. Īri dzied pabos – un tas nav mīts. Katru vakaru Dublinas krogos iet vaļā viens nebeidzams: „In Dublin’s fair city where girls are so prety...” Gruzijā katram otrajam vīram pie galda ir tāda balss kā Plasido Domingo, un kad viņi dzied, skudriņas skrien pār kauliem, bet pašam dziedātājam acīs asaras.
Var jau būt, ka mēs kādreiz bijām dziedātāju tauta, bet tagad kaut kā šķiet, ka vienīgais patiesais apliecinājums tam notiek reizi četros gados Mežaparka estrādē. Starp citu, kā tāds ironisks pliķis pašas sejā man bija šī fotogrāfija, kurai uzdūros, meklējot ilustrāciju savam bloga ierakstam foto aģentūras Bulls Press arhīvā – ar atslēgas vārdu „singing”. Re, kur mūsu Dziesmu svētki, es padomāju. Izrādījās – igauņu...
P.S. Manis pieminēto interviju ar Saimonu Anholdu var atrast www.tv.lv.
