Vakarvakarā, braucot no darba uz mājām, lasīju interviju ar Gintu Grūbi (raidījuma "Vakara intervija" vadītājs). Mani pārsteidza raksta daļa, kurā Grūbe diezgan skaidri norādīja uz savu viedokli, ka cilvēkiem ir jādzīvo tikai šodienai. Mazliet aizdomājos par sevi, par apkārtējiem - vai tiešām ir tā, ka lielākā sabiedrības daļa dzīvo pagātnē, nespējot pieņemt un akceptēt sajūtu, ka pagātnei ir jāpaliek pagātnei. Un vai pagātnei tiešām ir jāpaliek tikai pagātnei?
Mēs taču esam viss, kas ar mums noticis. Mēs veidojamies no notikumiem, ko esam piedzīvojuši un mūsu viedokļi, domas rodas no sarunām ar cilvēkiem, kurus esam satikuši. Tad kā pagātnei iespējams palikt tikai pagātnei? Kā saka Grūbe, tā esot liela māksla: dzīvot šobrīd un šodienai. Tāpēc jau visi cilvēki gruzoties, ka domājot, ka vakar bija labāk, nekā ir šodien un ka rīt arī būs labāk, nekā ir šodien. Mani mazliet šokēja viņa doma, ka visbīstamākais, kas ar cilvēku var notikt, ir tas, ka viņš visu dara kaut kādā nākotnes vārdā, kaut kādā ticībā, ka nākotnē būs labāk, būs citādāk.
Nu, kā tad tā? Vai tiešām vispār ir iespējams baudīt tikai mirkli, nemaz nedomājot par to, kā būs rīt? Labi, atzīstos, reizēm esmu piedzīvojusi tādas sajūtas, ka man ir pilnīgi vienalga - man ir labi tā, kā ir un es pat ne ar vienu prāta daļiņu nepadomāju par to, kā būs vēlāk, kad tas viss beigsies. Bet tas jau nebūt nav ilglaicīgs process. Tā ir noticis, bet tie vairāk ir tādi izņēmuma gadījumi. Atklāti sakot, es nemaz neticu, ka vispār ir cilvēki, kuri pastāvīgi un ilgā laika posmā var dzīvot tikai mirklim, nemaz neiedomājoties, kas būs rīt. Jā, liela māksla ir mācēt izbaudīt šodienu, bet, pēc manām domām, vēl lielāka māksla ir mācēt saplānot savu dzīvi un dzīvot tā, lai arī rīt būtu tikpat labi kā ir šodien.
