Izrādās, ka dzīvē ir tik daudz lietu, kam nepieciešama drosme. Tā vajadzīga, lai uzdrošinātos iestāties īstajā augstskolā, iegūt sen kāroto darbu vai vienkārši uzsmaidīt puisim, kurš jau sen tev patīk. Tomēr man šķiet, ka vislielākā drosme ir atzīt patiesību - saņemties paskatīties spogulī sev acīs un teikt: jā, tas tā ir. Pie velna, tas tā tiešām ir.
Ne jau tikai sliktu lietu atzīšanai ir nepieciešama drosme. Man šķiet, tā nepieciešama ikvienam notikumam, no kura mēs kaut kādu apstākļu dēļ baidāmies. Cik esmu ievērojusi, parasti šie notikumi, no kuriem cilvēki baidās, lielākā vai mazākā mērā saistīti ar pārmaiņām. Bet pārmaiņas taču var būt arī uz labu. Dīvaini, bet tik daudzi no mums baidās saņemt drosmi un teikt: mani gaida kas patiesi labs,- es nepretošos tam un nebaidīšos no tā.
Atzīšos, ka arī es joprojām tikai mācos atzīt visu patiesību. Joprojām ir brīži, kad es apzināti sevi mazliet piemānu - nu, iestāstu sev, ka ir tā un tā - lai vieglāk. Tomēr ar katru dienu tādi mirkļi ir arvien mazāk. Esmu sapratusi, ka nav izdevīgi sevi mānīt. Laikam jau pilnīgā harmonijā ar sevi un apkārtējiem iespējams dzīvot tikai tad, kad ir saņemta dūša un savam spoguļattēlam pateikts: jā, tas tiešām tā ir. Ikvienai no jums novēlu, lai jūs vienmēr būtu atklātas pret sevi un nekad nebaidītos no pārmaiņām!
