Kā es zaudēju nevainību

Biju pavisam jauna, taču puisis, ar kuru zaudēju nevainību, bija gadus 10 vecāks. Arī dzīvojām mēs viens no otra 80km attālumā, taču, kādu vakaru es izlavījos no mājas un aizbraucu pie viņa. Puisis man tik ļoti patika, viņa staltais, muskuļotais augums, apburošais smaids, kurš mūždien bija savilkts lūpu kreisajā kaktiņā un pieredzei bagātais zilo acu skatiens lika manai sirdij pukstēt kā negudrai un emocijas bija visaugstākajā punktā, tovakar it īpaši.
Tik tikko ienākot dzīvoklī, pat nebiju kurpes paspējusi novilkt, kad Artūrs, piespiedis mani pie ārdurvīm, sāka skūpstīt, un viņa rokas maigi slīdeja no maniem pleciem līdz apakšstilbiem. Negaidot viņš mani pacēla un aiznesa uz gultu. Es trīcēju vēl nezināmā kārdinājuma vadīta, bet ne nobijusies. Viss notika maigi, ilgi un patīkami, bez vārdiem, jo viss bija salasāms acīs. Joprojām šī 1. reize ir manās atmiņās kā vakar noskatīta filma. Nekad neaizmirsīšu pieskārienus, skūpstus un īpašās sajūtas, jo tā kā bija toreiz- lai kā, bet otrreiz vairs nebūs nekad!

Esmu no tām meitenēm, kurām pirmā reizi bija kas īpašs un sirdī paliekošs. Toreiz man bija 17 un manam pirmajam puisim laikam 16, jo viņš bija pāris mēnešus jaunāks. Līdz tam bijām apmēram gadu jau draudzējušies, bet ar pārgulēšanu nesteidzāmies. es biju kautrīga un mēs palēnām iepazinām viens otru, iepazinām mūsu ķermeņus, sajūtas un tā. Bijām pamēģinājuši arī orālo seksu un kopumā ņemot starp mums valdīja patiešām liela uzticēšanās un intimitāte, kas nav raksturīga jaunības trakumiem, manuprāt. Lai nu kā, pirmajā reizē abi bijām uztraukušies, nekāda dižā bauda nevienam nebija, jo abi bijām jauni un dumji (ar laiku gan iepraktizējāmies ;) ). Un tomēr.. tās man ir pozitīvas un siltas atmiņas, jo abi dikti mīlējām viens otru un tā bija mana pirmā īstā mīlestība. Tiešām priecājos, ka man pirmā reize, lai arī nedaudz neveikla un sāpīga, bija ar tuvu un mīļu puisi. Novēlu visām meitenēm tik īpašu sajūtu, kad tiek sperti pirmie soļi pieaugušo pasaulē.

Man bija 16, viņam 15, bijām kopā pāris mēnešus, protams jutāmies ļoti pieauguši, bija mums bijis pirms tam orālais un fingerfuck, un todien skūpstījāmies.. un viss nonāca, tālāk, zem segas istabā,vakars,nekāda baigā romantika, skūpsti un tā... bet man sāpēja...viņam bija ļoti LIELS, un es nekad vairāk neesmu redzējusi tik lielu kādam citam :D tāpēc mums tur arī nekāds sekss nesanāca,tik iekšā ārā ,sāpēja ļoti, tā ar nesaprotu, vai zaudēju nevainību? asiņu nebija, bet sāpēja ļoti un mazliet jau pastumdījāmies :D
(zinu izklausās briesmīgi)

Kaut gan ar nevienu no partneriem pirmās reizes nav bijušas nekādas baudpilnas...

Bauda no šīs nodarbes sāka parādīties tuvojoties 17 gadu vecumam, kad par manu puisi kļuva vēl tagadējais puisis, ar kuru arī šo gadu laikā viss par seksu izzināts, tā kā... nevainība kā tāda vienk aizgāja.. bet nekas,pēc tam sekss bij lielisks ar vīrieti ko mīlu un precēšu :)

Nesen bija palikuši 17.gadi, tas bija mana brāļa draugs, tākā brālis bija vecāks arī draugi visi bija vecāki un viņam tolaik bija 19.gadi.. Bija tāda pasēdēšana pie viena zēna kur bija arī viņš, lai kā negribētos, lai ta būtu bijis, bet visi bijam ļoti piedzērušies.. Simpātijas pret viņu es neizrādiju, bet iekšēji viņas bija ļoti lielas, izrādīt es to nevarēju, jo viņam bija labākais draugs kuram es ļoti patiku.. Ša un tā, sanāca, ka visi aizgāja gulēt un mēs abi palikām vienā istabā, pie mūzikas, lielas gultas un piedzērušies.. No viņa nāca pirmais jautājums vai man ir bijis, mana atbilde bija nē.. Viņš teica, nu tad varam pamēģināt, viss notika, bet ne ta kā es biju to iedomājusies, viss bija ļoti labi, bet pēctam bija tik daudz asinis un viss stulbakais, ka nebijām ne viņa ne mana dzīvoklī.. Ja neskaita to, ka viņš vēl beidza manī, kaut gan bija prezervatīvs kuru viņš novilka.. Nākamajā diena saņēmu neskaitāmus zvanus, bet man bija bail celt, viņs pasauca mani āra, nopircis eskapelu un lika izdzert. Tā arī tēleojām, ka nekas nav bijis mūsu starpa, viss kā bija agrāk arī bija tad. Līdz bija viena nakts sarakste kur sarakstijāmies līdz pašam rītam 7-8.. Es jau ināju, ka seko jautajums vai negribu iet pie viņa, be es aizgāju gulēt.. Kāda no nākamajām ballītm viņš man atdzinās, ka gribēja toreiz uzzaicināt pie sevīm norīta, kapēc esmu aizgājusi gulēt.. Ja es būtu palikusi stāvokli, ka mani precētu, bet viss kas mūsu attiecības, nesākušās, nemaz izjauca, bija viņa muļķība, ka pēkšņi atrada kkādu meiteni.. Es jau vairāk kā pus gadu esmu kopā ar citu zēnu, viņus iepazīstināju un dzīvē jātēlo tālāk itkā nekas nebūtu bijis,,

Man pirmā reize bija 16 gados. Ar to nelepojos un to reizi atceros ar skumjām īstenībā.
Patika draudzenes brālis ļoti. Viņš bija arī vecāks par mani. Katru reizi viņu ieraugot pilnīgi sirsniņa sasžņaudzās,skatījos uz viņu un sapņoju par visu ko. To,protams,viņš ievēroja. Bet tagad es zinu,ka viņam uz mani nekad nav bijuši nopietni nolūki. Taču tajā laikā viņš vēl mani mēdza paķircināt un izteikt visādus komplimentus,ka es pilnīgi no laimes staroju. Man pat netraucēja,ka viņam bija draudzenes,viņš vēl par viņām stāstīja un es ar viņām arī iepazinos,jo visi tikāmies pie draudzenes mājās. Bet nu jā,man bija vienalga.. Tad pienāca mana 16 gadu dzimšanas diena. Svinēju pie tās pašas draudzenes,taču likās,ka vakars nav īpaši izdevies un visu laiku gaidīju Viņu. Pēc diezgan ilga laika arī viņš atbrauca uz māju. Tagad vairs neatceros kā,bet attapos pie viņa mašīnā. Man šķita,ka tieši tajā dienā vajadzēja būt tai īstajai reizei..Kaut kā arī nonācām līdz tam. Bet nebija ne skūpstu,ne glāstu,pilnīgi nekā..Man tikai pateica,lai kāpju mašīnas aizmugurē un man viņam būs jāsēžas virsū.Tas tik ļoti sāpēja,pat vārdos tas nav izsakāms. Pēc brīža viņam apnika,izkāpa no mašīnas,skatījās,ka visur ir asinis,taču man neko neteica. Pēc tam mani aizveda uz māju,pie mājas pat nepieveda,bet gan ielas galā izlaida. Gāju un raudāju,kājas drebēja,viss sāpēja. Jutos tā it kā būtu salauzta uz visām pusēm. Ļoti nožēloju to reizi. Pēc tam tas puisis arī diži nemainīja savu attieksmi,man jau liekas,ka vēl domāja,ka es ar viņu pārgulēšu vēl kādu reizi. Protams tas tā nenotika.Šo es glabāju pie sevis līdz pat šim brīdim,arī mana draudzene nezina. Neviens nezina. Katrā ziņā,es vēlētos kaut tajā laikā būtu gudrāka un nogaidītu līdz kārtīgam un mīļam puisim,bet tad šķita,ka tā vajag un viss. Atzīšos,kad pēc tās reizes,pagāja diezgan ilgs laiks,pat vairāki gadi,kad sāku uzticēties,pat savam pirmajam,īstajam draugam. Zinu,ka tā tomēr ir pieredze un laiku tāpat nav iespējams pagriezt atpakaļ,bet ir ļoti sāpīgi to visu atcerēties.Tāpēc arī šīs atmiņas esmu dziļi,dziļi noglabājusi sevī un par to nerunāju. Vienīgi aizmirst to,diemžēl nekad nevarēšu.

Puisi ar kuru zaudēju nevainību zināju jau no bērnības. Viņš pārvācās uz manu mazo ciematiņu, kur dzīvoju un jau kopš pirmās tikšanās reizes man viņš ļoti iepatikās. Maziņa būdama ko gan es tur par attiecībām domāju ko nē, bet nu visu savu brīvo laiku gribēju pavadīt ar viņu, bet protams, kā nekā divus gadus vecāks par mani būdams, uz manu pusi neskatījās tā kā es vēlētos.
Bet tā kā viņš draudzējās ar maniem brāļiem, tad jau mums abiem arī sanāca kontaktēties un tie burtiski tobrīd bija mani fantastiskākie mirkļi dzīvē.
Paaugusies, ar trīcošām rokām un ar neprātīgiem sirdspukstiem atzinos,ka man viņš patīk, taču pretī saņēmu negatīvu atbildi ar piebildi:''Es neesmu radis nopietnām attiecībām''
Tā uz kādu brīdi es mēģināju viņu aizmirst un pa to laiku sanāca pārvākties uz Rīgu.
Tikāmies ļoti reti, bet tajās tikšanās reizēs, sapratu,ka simpātijas ir abpusējās, lai kā viņam to negribējās atzīt, bet to redzēja visi, pat es. Uzdrošinājos pēc kāda laika viņam jautāt vēlreiz to liktenīgo jautājumu, taču atbilde bija tā pati negatīvā. Sapratu,ka vairs nav jēgas censties, līdz liktenīgajam vakaram. Viņš bija atbraucis pie manis nosvinēt manu septiņpadsmito dzimšanas dienu un sagaidīt Jauno gadu. Tāpat vakarā sēdējām, iedzērām un ap pulksten trijiem naktī, sapratām,ka esam vairs tik divi vien palikuši. Alkohols organismā, gan prātā jau bija pietiekami, lai ''savārītu ziepes'', nekā romantiska jau nu tiešām tur nebija, tas drīzāk viss bija smieklīgi. No rīta pamodos vienlaicīgi priecīga, gan bēdīga, bet nekādas nožēlas nebija. Kopš tā vakara nebijām tikušies četrus mēnešus līdz brīdim, kad mūs dzīve atkal saveda kopā un nu parīt mums paliek gads un pieci mēneši kopš esam nopietnās attiecībās viens ar otru.

Varu lepni teikt, ka pirmo reizi atceros kā kaut ko pavisam normālu. Nekādu traku ballīšu, viss notika godīgi.
Mans pirmais nopietnais puisis, pirmās nopietnās attiecības (nekad neesmu bijusi steidzīga).

Tas notika vakarā, tumsā un zem segas- klasiski, vecmodīgi, bet... Vismaz jutāmies droši. Un pārliecināti.
Viņam pirms tam bija bijis tikai viens "ballīšu" sakars, tāpēc arī viņš to uzskatīja par pirmo reizi.

Priekšspēle...uzbudinājums,gaidas pēc kaut kā jauna.
Nekas nesāpēja, nekādu asiņu vai diskomforta. Tas drošvien tapēc, ka bijām gatavi un zinājām, ka to beidzot gribam.

Esam kopā vēljoprojām, precējušies :)

Kad man bija 14 gadi, savā skolā ievēroju neizsakāmi simpātisku puisi. Viņš bija vecāks, tāpēc nekādas cerības neloloju. Man pietika ar to, ka varēju viņu redzēt starpbrīžu laikā. Iemīlēju viņu viņa izskata dēļ, dēļ tā, ka viņš atšķīrās no citiem. Viņam bija skaists smaids un acu skatiens. Mana sirds salēcās ikreiz, kad viņu redzēju, taču viņš manā prātā un domās palika tikai kā tīņu gadu aizraušanās vai, kā to arī varētu nosaukt, pirmā mīlestība.
Laiks gāja, taču, kā jau pirmo mīlestību, nespēju šo puisi aizmirst.
Gadi bija pagājuši. Viņš - aizgājis mācīties vidusskolā, es - pamatskolas absolvente.
Par spīti gadiem, es joprojām viņu atcerējos un reizēm kā mazs bērns sapņoju par to, kā būtu bijis, ja mēs būtu bijuši pazīstami... Vienmēr šīs domas aizgaiņāju prom un mēģināju pieņemt to, ka nekad tā arī neiepazīšu viņu un manās atmiņās viņš paliks kā mans iedomu tēls.
Reizēm likās, ka jūku prātā, jo nesapratu kā var vairākus gadus mīlēt cilvēku, kuru pat nepazīsti. Taču, lai arī cik bērnišķīgi un naivi tas neliktos, es mīlēju. Es patiešām mīlēju.
Kopš mirkļa, kad viņu pirmoreiz ieraudzīju, bija pagājis laiks. Viņš bija viens no pilsētas alternatīvo jauniešu pazīstamākajām sejām. Es - jauna, pievilcīga jauniete ar sapņiem un taureņiem galvā.
Pienāca diena, kad viens no alternatīvajiem draugiem uzaicināja uz nelielu pasēdēšanu. Es aizgāju. Un tas bija vakars, kad tur satiku arī viņu.
Gaitenis. Tumsa. Vien blāva gaisma no naktslampiņas. Viņš nāca man pretī. Neveikls pieskāriens. Nedaudz stiprāks apskāviens. Viņa lūpas pie manas auss. Un kluss čuksts "Vai Tu vēlies nākt man līdzi?"
Es pamāju ar galvu. Mēs ieslīdējām dīvānā. Maigi novilkām viens otram drēbes. Maigi pieskāros viņa ādai un cik vien maigi spēdama, ar savām lūpām pieskāros viņējām.
Tas bija mirklis par kuru biju gatava atdot visu. Tas bija mirklis, kuru biju gaidījusi gadiem.
Tajā brīdī, kad mūsu ķermeņi bija cieši viens otram blakus un viņa rokas kaisli glāstīja manu augumu, es nespēju noticēt tam, ka cilvēks, kuru slepenībā mīlēju vairākus gadus un kuru nepazinu, šajā mirklī, šajā pašā brīdī bija man tuvāk kā jebkurš jebkad ir bijis. Ka šis cilvēks bija ne tikai mana pirmā mīlestība, bet arī mans pirmais vīrietis.
Pēc šīs nakts mēs pavadījām kopā vēl vienu lielisku, skaistu gadu, kurā bijām laimīgi. Pēc gada mūsu ceļi šķīrās. Kā liekas - uz mūžu. Katram no mums tagad ir sava dzīve, taču viņš manās atmiņās un sirdī vienmēr būs mans pirmais - pirmais vīrietis, pirmā mīlestība un cilvēks, kurš kaut kādā veidā ar savu eksistenci spēja izmainīt manu dzīvi.

Tik tiešām, nevainības zaudēšana ir notikums, ko es nespēšu aizmirst nekad mūžā. Bieži pieķeru sevi pie domas, ka pirmā reize ir tā, kurā Tu to dari ar sev nozīmīgu cilvēku, un tas, kas notika toreiz, patiesībā nav nekas svarīgs. Jā, tā es sev meloju, lai arī zinu, ka tieši tik riebīgi un sāpīgi tas bija.
Laikam esmu viena no daudzajām meitenēm, kurai agrā jaunībā bijis samaitāts prāts ar amerikāņu filmās sludināto "saldo 16" sniegtajām iespējām, lai gan šodien saprotu, ka tam nebija nekādas nozīmes.
Toreiz kopā ar draudzeni sagatavojām līdz tam vērienīgāko ballīti, kāda bija piedzīvota. Atbrauca vesels lērums nepazīstamu puišu, ar kuriem reiz bijām apmeklējušas kopīga drauga dzimšanas dienu. Tā bija manu sešpadsmit atzīmēšana. Likās, ka esmu tik ļoti pieaugusi. Ap pusnakti visiem māgs jau bija pilns. Laikam jau lieki stāstīt par traku, piedzērušos jauniešu uzvedību šādos pasākumos. Atceros, kā čukstēju viņam ausī: "Es Tevi gribu!" Ar to biju domājusi skūpstus, jo neko vairāk nebiju pieredzējusi, taču, liekas, ka, jau atbildot uz manu izteicienu ar to pašu, viņš bija domājis kaut ko pilnīgi atšķirīgu - tādu, ko nekad iepriekš nebiju piedzīvojusi.
Tā tas notika - noīrētas mājiņas vannas istabā, apkārt skanot jauniešu sarunām un skaļai, riebīgai mūzikai. Es viņam teicu, ka nekad iepriekš to neesmu darījusi, taču viņš, it kā izrādot rūpes par mani, noglāstīja man galvu un teica, ka tas taču neesot nekas traks. Es, protams, noticēju. Vispirms tas notika ar rokām. Nespēju aizmirst to tik sasodīti neizsakāmo pazemojumu, tad sekoja spēcīgi grūdieni, sāpes, asinis.
Es raudāju visu nakti, labākajai draudzenei ieķērusies rokās. Žēl, ka šodien tik bieži nākas sev melot, stāstot, ka tas nebija īstenībā, jo tas viss bija - tik taustāms, sajūtams. Un bija tikai tāpēc, jo domāju, ka esmu pieaugusi, bet patiesībā pati sevi nepasargāju, savos sešpadsmit iedomājoties, ka esmu lielāka par visiem, un neklausot mammu.