Man jau kopš bērnības ir tāda dīvaina fobija - man ir bail, ka man paliks slikti kādā telpā,vietā, kur ir daudz cilvēki un ir sava veida stingrība, t.i. ka es tajā situācijā nevarēšu neko mainīt. Es zinu, ka šis izklausījās ļoti nesaprotami, tādēļ izskaidrošu ar diviem piemēriem.
1. Saistībā ir lidošanu. Man ir bail nevis no tā, ka kaut kas ar lidmašīnu varētu notikt, bet gan, piemēram, ka man varētu palikt slikta dūša, trūkt elpas vai kas tamlīdzīgs un ka nevarētu, diezgan loģiski, iziet ārā, `paelpot svaigu gaisu`. Tadēļ vienmēr pirms lidošanām esmu pārstresojusies līdz nejēgai.
2. Skolas laikā, it sevišķi, kad bija kādi k.d. vai ļoti stingri skolotāji, ka bez maz vai nedrīkstēja ieklepoties, tad man bija paniskas bailes, ka ar mani kaut kas slikts nenotiek - uznāk nepārverams klepus (nu labi, var iziet ārā, bet cik tad ilgi tur stāvesi aiz durvīm), slikta dūša, reibonis u.tml. Un tad es arī sastresojos par to °virn iedomājoties un uz psiholoģiskā pamata es sev izraisu kaut kādas mistiskās galvassāpes. Vai arī, ja no rīta mazliet sāp vēders, uz skolu gāju PĀRBIJUSIES, ka tik nepaliek slikti.
Kamēr citi uztraucās, ka tikai pareizas atbildes būtu kontroldarbā uzrakstītas, mani drīzāk uztrauca, ka tik nepaliek slikti kontroldarba laikā.
Tas viss ir tik dīvaini, jo nedz ar mani kas slikts ir noticis, nedz mani skolā kāds apcēla, nedz tur baigās slimības vai kas ir bijušas. Es īsti nevaru saprast, kāds varētu būt visu to baiļu pamats. Meitenes varbūt variet palīdzēt!
13
