Esmu ļoti pateicīga, ka kādā nometnē mani iepazīstināja ar Aleksandru mantesu, kurš laikam gan neskaitās psihologs. Joprojām un pamazām ar katru dienu man ataust jauni vārdi ko viņš man stāstīja un tikai vēlāk pielec "pa īstam" to nozīme.Beidzot šorīt agri no rīta es sapratu, ka tā tas tiešām ir, ka vīrs atspoguļo katru manu domu (arī isti neapzinātu) un viņš pie tā nav vajnīgs, un es par to viņam varu būt tieši pateicīga. Kā arī, kādēļ man ir svarīgi saglabāt iekējo mieru. Sapratu arī to nozīmi, ka jāsaka paldies savai slimībai, jo tā mani patiesi šīs dažas dienas vadīja un caur to es nonācu pie šiem dažiem un citiem secinājumiem. Domāju, ka tas ir tikai sakums un man atklāsies ("aizies" līdz manīm) vēl daudzas lietas, jo kaut arī likās, ka saprotu visu, īsti nesapratu gan...
Vēl pēc Aleksandra ieteikuma pierakstot labās lietas, kas notikušas pa dienu, sapratu, ka to ir daudz un vienā rindiņā, teikumā nevar uzrakstīt..:) un tas viss kopumā ir tik ļoti interesanti:)
Ar laiku man droši vien radīsies jauni jautājumi, bet šoreiz viņam paldies, par to ko ielika manī šajās pāris stunās:)
135
