Mīlestība.

Par mani...man ir bijušas visāda jūtas, tagadējo draugu mīlu. Bet tik un tā man pašai šķiet, ka no mīlestības neko nesaprotu, jo nav bijusi nekāda lielā pieredze ar vīriešiem.
Un kārtojot dzīvokli jau pirms laika atradu vēstules melnrakstu, ko mans tagadējais draugs bija raktījis vienai no savām bijušajām.
Tajā bija teikts, ka viņš iemīlējis viņu un viņas meitiņu, vēlas arī turpmāk būt kopā, vēlētos ar viņu veidot ģimeni, no viņas kaut kad bērniņu utt.
Tas jau nav nekas. Jo katram no mums ir pagātne. Tikai mani sāpināja nedaudz fakts, ka viņš man ir teicis, ka pret mani viņam ir vistiprākās jūtas kā jebkad, ka tikai ar mani ir vēlējies veidot ģimeni. Nesaprotu, kāpēc bija jāmelo. Protams, tas bija pirms laika [nezinu cik ilga] un iespējams, viņš izvērtēja attiecības un saprata, ka ar to bijušo tomēr nebija tik labi kā ar mani. Bet nu nezinu. Nav nekas traģisks, jo zinu, ka viņš mani mīl..vnk nesaprotu, kāpēc jāsaka tas kā nav.

Tāpēc ar prieku uzklausītu jūsu stāstus (l)

Kā man gājis ar vīriešiem un mīlestību? Oij, oij, traki gājis :-D Mani attiecību stāsti ir gari un ar daudzām gūtām atziņām kopā.

Pirmā "it kā mīlestība" bija 16 gados, puisim bija 24 - tātad varat spriest, ka tā bija tāda aizraušanās, ka tik turies :-D un kā jau tam vajadzētu būt, bija arī smags kritiens :-D šamējais laida rinķī apkārt, kamēr viņa "māsīca" man nāca pretī ar lielu punci :-D
Nu neko, pabēdājos un tad jau nāca plāksteris 3 gadu garumā - puisis mani ārkārtīgi mīlēja, bet es.. sākumā šķita, ka mīlu, bet nu tagad saprotu, ka tā nebija nekāda mīlestība. Viņš bija tik greizsirdīgs un beigās jau pret mani bija panācis tādu psiholoģisko teroru, ka vnk nespēju izšķirties, bija man iestāstījis, ka neko labāku par viņu nedabūšu utt. Bet tad tas bija pirmais gads augstskolā - jauni cilvēki, jauni draugi, jaunas aizraušanās un pielūdzēji rindā stāvēja :-D tad arī man atvērās acis un kā ar nazi nocirtu tās briesmīgās attiecības.


Nākamais sekoja ļoti sirsnīgs, jauks puisis, kurš mani dievināja, mīlēja, uz rokām nēsāja, bet es to nepratu novērtēt (t) jā, jo arī psiholoģiskais terors turpinājās arī no bijušā puses, viņš mani izsekoja, rakstīja visiem maniem draugiem sms, mēģināja kūdīt manu ģimeni pret mani utt. Tas arī bija iemesls, kāpēc nemetos iekšā jaunā attiecībās un tam lieliskajam puisim bija grūti iekarot manu sirdi, to viņš darīja 1,5 gadu.. bet šīs attiecības beidzās sāpīgi, kad es sapratu, ka tiešām mīlu viņu, bija jau par vēlu.. :-|


Pēc tā visa sekoja aizraušanās, satikšanās un randiņu periods, par mīlestību tur nav vērts runāt.

Un tad bijušā puiša (tā paša lieliskā) dzimšanas dienas ballītē sākās mana īstā mīlestībā (l) puisis jau sen bija manā draugu lokā, simpātijas bija radušās jau iepriekš, bet nu tā ballīte bija sākums visam (l) tagad tiešām varu teikt - esmu atradusi to īsto un zinu, kas ir īsta, patiesa mīlestība jau 2 gadu garumā.



Šajā nedēļas nogalē iepazinos ar vienu Vīrieša bērnības draugu un kā viņš teica - tik saderīgu un seksīgu pāri sen viņš nebija redzējis :-D

katra mīlestība ir citādāka, un tā mīlestība, kas nāks pēc 1. mīlestības arī būs citādāka - cilvēks kaut kā iemācās vairāk mīlēt ar prātu, nevis ar sirdi, kā tas ir pirmajā mīlestībā..
tā man šķiet, un arī man tā bija/ir.

un 1. mīlestība ļoti ietekmē nākošās attiecības.
Man, piemēram, sanāk tā, ka es visu salīdzinu ar bijušajām attiecībām, kurās man bija 1. mīlestība pret puisi.. joprojām bieži vakaros uznāk tāda skumja, ka neesmu vairs kopā ar to cilvēku, lai gan ar prātu saprotu, ka tas nebūtu tas, ko es dzīvē vēlos.. bet tik un tā joprojām savā ziņā mīlu šo cilvēku, un nožēloju, ka mums lemts kopā būt bija tikai 1 gads, lai gan mūsu pazīšanās vēsture nu jau ir mērāma aptuveni 5 gados..

galvenā doma - cilvēka mīlētprasme pēc katrām attiecībām, kurā Tu cilvēku esi mīlējis kaut kā mainās.. pēc 1. mīlestības parasti ir aplauziens, kuru negribas piedzīvot atkal.. bet prāts to visu prot pieņemt, eventually.. :)

Dark_night, par to, ka viņs bijušajai ir teicis to, ka vēlas veidot ģimeni ar viņu un tagad saka Tev to pašu - tas ir normāli! Jo cilvēku izjūtas attiecīgos mirkļos ir tādas, kādas viņas ir, nevar izdzēst konkrētās sajūtas un emocijas.

Tagad viņš iespējams jūt daudz, daudz stiprāku to saikni ģimenes veidošanai - konkrēti ar Tevi.

1. milestiba(kuru, lai sevi mierinatu medzu saukt par aizrausanos, bet ta nav) un laiakm ar vieniga mani smagi cakareja , izmantoja un uztaisija par tadu kuci kada paslaik esmu.
tad sekoja plaksteris, ieildzis..., kuru milu (sava veida) un cienu.

nez, mana dzive ta milestiba patiesiba ir bijusi tikai 1, nu tada pamatiga. parejas ar ir milestibas, bet tas emocijas laikam ar laiku notrulinas...

Par Tavējo- es domāju, ka viņš nevis meloja, ka nekad nav nevienai teicis, ka vēlas ģimeni, tikai Tev, bet viņš vienkārši ir aizmirsis, ka ir teicis. Tas, kas bija iepriekš viņam tagad ir tik nesvarīgs, ka aizmirsās.

Man liekās, ka mums visām ir raksturīgs atcerēties kā bija un, protams, ar laiku idealizējam to, kas ir bijis un liekās, eh, tā tik bija mīlestība. Mēs atceramies to, ko gribam un aizmirstam, to, ko negribam atcerēties. Cilvēka daba. Viss, kas bijis ir un paliek bijušais un nav jēgas domāt, kas varētu būt, ja būtu. Tieši manas izvēles mani ir novedušas tur kur es esmu un tas ir labākais, kur vien es varētu būt, jo citādāk tas nevar būt.

Man arī dzīvē bijusi tikai viena īsta mīlestība un es parakstos zem Plastic Heart viedokļa par to, ka TĀ, kā pirmo, tā vairs mīlēt vēlāk nav iespējams.