Atceros kā bija.
Katrs sīkums, kāds skaļāk pateikts vārds varēja izraisīt strīdu, kuras autore biju es. Varēju asarās izplūst, raudāt stundām ilgi(jā, nožēlojami, bet nu bija tā), pārdzīvot....Tagad viņš domā, ka mūsu attiecības ir uzlabojušās, jo nav strīdu, nav vairs to manu pārdzīvojumu. Es nezinu kapēc anī neraisa šis cilvēks nekādas emocijas. Piemēram, viņam darbā problēmas, bet man ne silts, ne auksts, ar mani runā, bet man tas teksts ir tāds-nu sauss, plika informācioja, kā reklāma tv.
Tātad-kāpēc tā varētu būt? Vai tiešām katram cilvēkam ir kāds pārdzīvojumu limits, pēc kura mēs kļūstam cieti? Sanāk, ka es nemīlu šo cilvēku?
Vārbūt kādai ir līdzīga pieredze?
p.s attiecības nav vienīgā joma, kurā esmu "pārakmeņojusies", tik, manuprāt, visspilgtāk izjūtamā.