Tā sāp:(

Biju kopā 2 gadus ar kapeikām, maijā izšķīrāmies. Man vēl tagad sāp ;)

uz asinojosas bruces vislabak palidz plaksteris.

Satiecies un izej patusēt kaut kur ar draudzenēm.
Tas pāries ar laiku. Varbūt jau drīz iemīlēsies citā un sāpes pāries. ;-)

Palasi topiku "Izlikt sāpi".

Ja vins pilnigi noteikti nenaks atpakal, nav ko tur - nem citu.

Viriesiem jau ar tapat sap, ja meitene pamet, bet pienemts uzskatit, ka virietis nedrikst vaimanat.

Nu jā, piecas dienas ir piecas dienas, es mokos jau vairāk kā pusgadu!tie plāksteri visi arī pie vienas vietas!Aizej uz kādu kino, patusēt vai kur, bet tāpat jūtu,ka nekā nav!Un tā tiešām nav to puišu vaina!

Nu, man jau divi gadi tūliņ būs pagājuši, bet joprojām dažreiz pačīkstu un pavaimanāju. :-|

nu shito neviens nevar palidzet parvareet... es izshkjiros vakar.... gandriz nositaam viens otru... otra shkjirshanaas musu attieciibaas..otro reizi viens un tas pats cilveeks salauza sirdi taa,ka vnk ej un noshaujies... raudasi ne tikai 5 dienas:D :D :D dirsaa ir..ja veel liekas,ka iistaas un patiesaas attieciibas...

Uzskatu, ka jau gribas raudāt, tad vajag izpinkšķēties uz nebēdu! :-)

Atceros, kad pirms kādiem 4 gadiem izšķiros no čaļa, visu nakti spilvenā raudāju, tagad pašai smiekli nāk.
Šķiršanās bieži nav no vieglajām, īpaši, ja pret otru pusi izveidojies pieradums.
Katrā ziņā, lai pārvaerētu šķiršanās sāpes, labāk ir iet cilvēkos - ar draudzenem kkur padejot, ja nepatik klubi, tad kaut vai pasedet un tēju iedzert piektdienas vakaros.
Galvenais mazāk laiku pavadīt vienai, lai nebūtu jādomā par neizdevušām attiecībām.
Lai veicas!
Atceries, ka katra šķiršanas var būt sākums kam jaunam!

Pēdējo šķiršanos pusotru gadu pārdzīvoju. :) Un vēl aizvien ik pa brīdim domās uzjumdī...

Sākums bija nenormāls man... Bet tad,kad jau sāpes bija ikdienas sajūtas un sapratu,ka vispār nekas nerūp, neko neredzu ikdienā, citas domas netiek klāt nemaz, regulāri sevi sāpināju vēl vairāk gan fiziski, gan morāli-->nonācu pie secinājuma, ka varbūt tā vienkārši ir jābūt. Un ar laiku kaut kas mainīsies. Varbūt ne mēneša laikā, varbūt ne divu, bet kaut kad jau tam bija ''jāpāriet''. Un pati ar sevi sarunāju- vienkārši izvelc to laiku un esi dzīva arī pēc tam vēl, jo kaut kas labāks noteikti nāks. Tad arī staigāju apkārt kā tāds zombijs. No rīta piecelies(lai zinātu, ka dzīva vēl), izdari dienas darbus(lai nerastos citiem aizdomas un pienākumi tiktu izpildīti), dzersties(lai aizmirstu vai vienkārši nejustu neko kādu brīdi un varētu normāli aizietu gulēt), pīpē(lai ieriebtu gan sev, gan viņam), ej gulēt(jo viss jau ir apnicis). Un katru dienu tāds murgs!! Bet vismaz bija kāda cerība, ka viss būs kārtībā. (Man draugi nepalīdzēja..) Un ar laiku patiešām arī palika labāk. Sāku mazāk dzert, modos ar domu, ka ar katru nākamo dienu kļūst aizvien vieglāk (līdz ar to gribēju ātri vien arī gulēt iet(lai gan tas vēl sagādāja grūtības)), pīpēju tāpēc, ka vienkārši gribēju utt. :)
Izklausās drausmīgi, bija arī. Bet kopš tām attiecībām cenšos izvairīties no iemīlēšanās, cenšos rozā brilles uzreiz sašķaidīt, redzēt tos mīnusus, ko iepriekš nebūtu redzējusi.
Secinājumi- esmu galīgi ''izčakarēta'' attiecību ziņā. :D :D Gribu iemīlēt, bet zinu, ka labāk gan nevajag, negribu sāpes. Lai gan TĀ diez vai vairs sāpināt kāds mani spēs vēl.
Nezinu, vai tas ko palīdz tev, bet nu tici man, 5 dienas raudāt- tas nav tik traki, jo jebkura šķiršanās ir sāpīga.

cloo,lasu un liekas,ka Es to esmu rakstiijusi.... tikai Es netiku lidz tam posmam,ka saakaas labaak pashai ar sevi,jo vinsh atgriezaas pie manis... bet nu tagad iesim tam visam otro reizi cauri.... jap..un nezinu vai noticeeshu veel vispaar miilestibai...

Man tieši pašā sākumā bija vieglāk, jo visulaiku bija cerība, ka nekas nav zaudēts!Diezgan daudz kontaktējāmies, mēģinājām pat tikties, tapēc visu laiku cerēju, ka vēl būs..Ejot laikam, saprotu, ka arvien vairāk attālinos no tā, ka nekā nebūs, ka tik ilgi esmu dzīvojusi stulbās cerībās..Un tagad saprotu, ka esmu zaudējusi pavisam :-|

pret milestibas saapem vislabak palidz jauna miilestiba ;-)

minnika - es nevaru neticēt mīlestībai, ja to jūtu un esmu jutusi! (s) Un man jau ar šis ik pa brīdim ''uzrodas aiz apvāršņa'' :D Apbrīnoju tavu drosmi vēlreiz mesties tajā pašā upē. :) Lai gan pašai arī iepriekš gribējās, tad tagad mūris priekšā un caur šķirbiņu tik skatos un ceru, ka es ar kādreiz varēšu tā kaifot, bez noteikumiem pašai pret sevi-mīlēt un tikt mīlētai. (l)
Veiksmi tev! Un spēku virzīt attiecības pareizajos virzienos. (l)

Jā, man ir līdzīgi, kā vairums meitenēm. Arī raudāju un vairāk kā 5 dienas. Jāmēģina sevi saņemt rokās, nekas cits neatliek. Piekrītu Kattei, man arī plāksteri nepalīdz, bet satikties vajag, jo tā ir uzmanība un tas ir vajadzīgs. Un atpūties ar draugiem. Dari visu, lai nesēdētu bezdarbība, jo tad arī sākas pinkšķis.

Zinu, kā tas sāp..
Bet galvenais ir saprast, ka viss, kas notiek, notiek uz labu. Un censties dzīvot tālāk, nodarbināt sevi, lai nebūtu laika domāt.
No manas personīgās pieredzes - kad ar savu pirmo mīlestību izšķīros, pārdzīvoju 3 gadus. Kad aptuveni tie 3 gadi bija pagājuši, es beidzot varēju padomāt par to un neraudāt, bet tas nenozīmēt, ka esmu aizmirsusi.
Vienkārši tā bija nu tik liela mīlestība, ka nu tik turies.. Bet es zinu, ka tas bija pareizi - šķirties. Jo nākotnes mums nebija, abi skatījāmies katrs citā virzienā, mērķu kopīgu nevarēja būt, jo es gribēju ģimeni, bet viņš nav ģimenes cilvēks.
Tagad esmu precējusies ar jaukāko vīrieti pasaulē un esmu laimīga, ka esmu pagātnē (pirms gadiem 5-6) izdarījusi šādu izvēli.

cloo,nu tajaa laikaa man likaas,ka vinsh ir mans dzives cilveeks..mums bij tik daudz sapnji,ceriibas,naaotne,bildinaajums.... taoec nedomaajot sagaaju ar vinju kopaa un tagad nolaadu to dienu,ka biju tik stulba.... un baidos,ka varu atkal but stulba..... (e)

Man saap, ka nevaru ar Mademoiselle buut kopaa. Nu ka nevar, beigas saku citas skatities, tagad vina parmet, ka es kraapjot. Nu labi, bus laikam japacieshaas, japamoka sevi.