grāmatu citāti

Bērnībā bija viena no mīļākajām pasakām. Patika pārlasīt un pārlasīt. Iztēloties to mežu pilsētā.

Tad tikpat pēkšņi, kā nācis, tas nākamajā naktī bija aizgājis, atstādams zaļu elpu pilsētas ielās, vārtos un pagalmos. Tā vēl tur ilgi dzīvoja, līdz uzvarēja atkal trokšņi un smakas, bet cilvēki tagad zina, ka vismaz reizi gadā pilsētā ienāk mežs, zaļš, zaļš mežs... tik zaļš kā nekas cits pasaulē, tik tīrs kā nekas cits pasaulē. Kad pār pilsētu reizēm nolija zaļš lietus un peļķēs uz ielām peldēja zaļi putekļi, cilvēki tad zināja, ka tie ir no priežu ziediem, un aizdomājušies ilgi skatījās peļķēs, it kā atcerēdamies: nāk zaļš mežs. Elpa viņam zaļa, uzacis zaļas, kabatas zaļas un pilnas zaļiem sienāžiem. Iebāž viņš kabatā zaļu roku un izber zaļus sienāžus pastā, stacijā, veikalā un uz ielas. Izbirst sienāži pa pilsētu, lec un dzied, un cilvēki staigā uzmanīgi, lai kādam virsū neuzmītu. Pat tramvajs apstājas, vadītājs izkāpj no kabīnes un nodzen sienāzi no sliedēm, lai nesabrauktu. Katru gadu pilsētā ienāk zaļš mežs un nokož smakas un smirdoņas, noklusina trokšņus un iznīcina putekļus. Vai tu atceries, kā pagājušajā gadā mežs ienāca pilsētā? Kad viņš gāja prom, taisni žēl palika, gribējās iet līdzi. Šogad viņš atkal nāks. Tikai nekad nevar zināt, kad. Es vakar biju mežā. Klausījos, skatījos — nekā nemana. Es prasu: "Nenāksi uz pilsētu?

Nenāksi uz pilsētu?" Neatbild. Klusē.

Liels, zaļš mežs.

/Imants Ziedonis "Zaļā pasaka"/

No pēdējām lasītām grāmatām:
Šādas sarunas, patīkamas tikai viņiem abiem, atkārtojās diezgan bieži, un to saturs un nobeigums gandrīz ikreiz bija vienāds; un, ja viņi šādas sarunas lasītu kādā deviņpadsmitā gadsimta romānā, tad aiz garlaicības aizmigtu, taču svētlaimīgajā astoņpadsmitajā gadsimtā un tajā gadā, ko es aprakstu, katra dzīve bija romāns; tagad jaunu cilvēku dzīvē vairāk valda domas nekā darbība; varoņu nav, toties vērotāju pārlieku daudz, un tie atgādina baudkāru veci, kurš, atcerēdamies senās nerātnības un piedalīdamies trakulīgās dzīrēs, tīko atmodināt izsīkušos spēkus. Šāda galvanizēšana dara cilvēcei milzīgu kaunu. Tā tuvojas savam galam; lai jau...bet kāpēc tad sirmums jāaizsedz ar bērnu grabuļiem? Kāpēc, nāves gultā guļot, jālec stāvus, lai izkristu un izlaistu garu uz grīdas?
/ M.Ļermontovs "Vadims" /

Ak, cik pretīga ir īstenība! Kas tā ir iepretim sapnim?
/ Nikolajs Gogolis, ja nemaldos "Ņevas prospekts" /

Ir vēl daudzi, bet citāti diemžēl ir tāda lieta, ko mēdzu turēt pie sevis un nedalīties. :-D

Kā tajā vecajā ķeltu leģendā par putnu, kas metas ar krūtīm pret ērkšķi, izdzied dziesmā savu sirdi un mirst. Tāpēc ka citādi nespēj – tas ir viņa liktenis. Mēs varam apzināties, ka rīkojamies nepareizi, pat pirms mēs to darām, taču šī apzināšanās nespēj ietekmēt vai grozīt iznākumu, vai ne? Ikviens dzied savu dziesmiņu pārliecībā, ka tā ir pati brīnišķīgākā, ko pasaule jebkad dzirdējusi. Vai tu nesaproti? Mēs paši sagādājam sev ērkšķus un nekad neapdomājam, ko tas mums maksās. Un tad atliek tikai ciest sāpes un lūkot sev iestāstīt, ka tas ir to vērts.


Dziedoņi ērkšķu krūmā, Kolīna Makkalova

“Pieticība un apzinība algu saņem tikai romānos. Dzīve tādus izmanto un tad atstumj pie malas.”
Remarks



Ievēro vienu lietu, zēn: nekad, nekad, nekad nevar kļūt smieklīgs sievietes acīs, ja kaut ko dara tās labā. Pat visaušīgākajā komēdijā ne. Dari, ko gribi, – stāvi uz galvas, runā vislielākās muļķības, dižojies kā pāvs, dziedi pie viņas loga, tikai vienu nedari: neesi lietišķs! Neesi prātīgs!”

Remarks


“Ko jūs, zēni, zināt no dzīves! Jūs taču baidāties paši no savām jūtām. Jūs nerakstāt vēstules, – jūs runājat pa tālruni; jūs vairs nesapņojat, – jūs dodaties svētdienas izbraukumā; jūs esat prātīgi mīlestībā un neprātīgi politikā, – nožēlojams dzimums.”

Remarks

P.Koelju "11 minūtes"

Īstenībā tās ir četrdesmit piecas minūtes. Un, ja vēl atskaitām drēbju novilkšanu, samākslotu priekšspēli un papļāpāšanu par šo un to, laiks saruks līdz vienpadsmit minūtēm – tieši tik daudz bija vajadzīgs plikam seksam. Vienpadsmit minūtes. Pasaule griezās ap kaut ko tādu, kas ilga tikai vienpadsmit minūtes!

P. Koelju "Alķīmiķis"

Ikvienam ir skaidri un gaiši zināms, kas savas dzīves labā jādara citiem, bet neviens nezina, ko iesākt ar savējo.

Ē.M. Remarks "Trīs draugi"

Cilvēka mūžs ir mīlestībai par garu. Vienkārši par garu. Mīlestība ir skaista, bet vienam tā arvien iznāk par garu. Un otrs, tas paliek sēžot un skatoties. Tas sēž un skatās kā prātu zaudējis.

Ē.M. Remarks "Rietumu frontē bez pārmaiņām"

...cik dziļu postu spēj paust cilvēka acis, divas spraudziņas tik mazas, ka tās var piesegt ar pirkstu.

D. Kuncs "Tver nakti"

Ja ikkatrs iededzinātu vienu sveci, cik gaiša taptu pasaule.

S. Kings "Naktsmaiņa"

Radījums zem manas gultas, kas gaida, lai sagrābtu manu potīti, nav īsts. Es to zinu, un es zinu arī to, ka, ja būšu uzmanīgs un turēšu kāju zem pārsega, tas nekad nevarēs sagrābt manu potīti.

Man ir daudz visādu mīļu citātu.

''Priekš kā strādā? Priekš kā dzīvo? Lai vēlāk varētu ēst un gulēt? Un ēd un guļ kālab? Priekš kā dzīvo? Vai guļot dzīvo? Gulošais nedzīvo. Ja tāds ir mūsu dzīves mērķis, tad kāda no tā vispār jēga?''

''Es izbaudīju sāpes līdz pat niecīgumam. Tur, kur beidzas cilvēks. Es visu zinu, bet man nepietiek. Vairāk vajag lieluma. Vairāk... Vai tad pasaulei tiešām jāpaliek tādai? Nē, viss attīstās.''

Abi citāti ir no Raiņa, bet nemācēšu teikt no, kuras grāmatas. Ja nemaldos, tad tā ir nepublicētā dzeja un ieraksti dienasgrāmatā. :-)