vilšanās sajūta

Sunce, tā frāze ir patiesa :) manuprāt, neviens nevēlas vilties sevī, jo tā ir kā sava veida sagrāve.. Bet, ja šis "vilšanās periods" ieilgst, jāatceras, ka tas var traucēt arī nākotnes panākumiem. Diemžēl, ja ir piemeklējis šāds, kā tu teici, dvēseles stāvoklis, vienkārši jātiek tam pāri. Jā, zinu, vieglāk pateikt, nekā izdarīt, bet tas ir vajadzīgs.
Novēlu tev rast kādu nodarbi, kas palīdz sakārtot domas un dod ticību sev, arī pozitīvas emocijas! :)

pēdējā vilšanās sevī man ir saistībā ar manu svara pieaugumu... bet necenšos ilgi šaustīt sevi. meklēju risinājumu problēmai un aktīvi strādāju, lai novērstu vilšanās cēloni :)

Ir nācies vilties.. Tāpat kā mystere ir lietas, kuras gribu, lai ir perfekti, bet brīžiem arī esmu pārāk slinka, lai to visu tā arī dabūtu gatavu. Vai arī esmu uzstādījusi, acīmredzot, pārāk augstu "latiņu". Un tad pēc tam ir vilšanās-sevī, kas pie viena izpaužas kā dusmas uz sevi. Kā tieku galā? Izdusmojos, izraudos, izčīkstos (darbu to, ko tā brīža sajūtas liek) un pēc kāda laika pāriet.
Pozitīvais tam visam- parasti pēc tam ir jauns spars kaut ko paveikt labi vai labāk.

Jā, esmu vīlusies sevī, pēdējais gadījums - vakar.

Tā ir briesmīga sajūta, jo tiešām vissāpīgāk ir vilties sevī, šaustīt sevi par to, kāpēc tā ir noticis, eh, nepatīkami (t)

ir naacies. Pedeja reize, ko atceros, kad nespeju parvaret bailes no udens un nostaties uz udensdelja. Bija baigi riebiga vilshanas sajuta, jo visi parejie vareja. :-/

es principā dzīvoju pēc principa - izdari un tad nožēlo, nevis neko nedari un nožēlo vēl vairāk. nu lūk, ir bijušas situācijas, kad esmu normālu mīkstās profilu uzlikusi un kko neesmu izdarījusi, un pēc tam šaustu sevi, ka vajadzēja, vajadzēja..

kkādi attiecību niķi man vairāk raisa dusmas uz sevi, ne vilšanos.

pāri tam tieku ar iestāstīšanu sev, ka nu jau vairs neko nepadarīs un, ka jāgaida nākamie notikumi.