vīrietis&piekabe

Nu a ko darīsi, ja vīrietis, piemēram, apprecējas 24-25 gadu vecumā. Un tagad bērnam ir 7 gadi.
Bērnu tā nevar izdzēst no dzīves. Bērns nav kā papīrs. Nesanāca - oi, izmetīšu.

Un es zinu vienu konkrētu gadījumu, kur vīrietis ir pateicis - nekad vairs ar savu bijušo sievu neiešu kopā. Kas bijis, bijis.

ja vīrietis rūpējas par savu bērnu, tas tikai liecina par to, ka spēj uzņemties atbildību. Un nav ko visus gadījumus padarīt vienādus!! Pieņemt lēmumu, vadoties pēc meiteņu foruma viedokļiem nu gan nevajadzētu...
Ja vīrietis patīk, grāb tik ciet :-)

Man ir draugs kuram ir veseli 2 bērni, un mani tas nebiedē, neuztrauc, man nav greizsirdības, un nesaprotu tos kuri par to ārkārtīgi satraucas un domā, ko nu tagad.
Ja tas cilvēks tev ir mīļš tad ir vai nav bērni, tas "ātrumu" nemainīs.
Grūti vienīgi ir tas, ka kaut kādā ziņā jādalās ar laiku, tas viss nepieder tev, bet tajā saskatu arī pozitīvā, labāk iemācīties respektēt otra laiku nekā rakstīt cosmo.lv ka džeks netiek sestdien uz tikšanos un tad tik varam gāzt samazgas virsū kāds kretīns, iemācamies nebūt arī egoisti un varam aizmirst privātīpašnieciskuma tieksmi, jo neviens nevienam nepieder.


Konnca, no tevis minētā rezultāta neviens nav pasargāts, šķirties var no vīrieša ar vai bez bērna, ja sieviete nespēj pieņemt vīrieša bērna, tad problēma nav bērnā bet sievietē, un ja vīrietis nespēj pieņemt sievieti rakstura nesaderības dēļ tad problēma ir vīrietī.

Es neveidotu attiecības ar vīrieti, kuram ir bērni. Pirmkārt, man bērni nepatīk un es nespēju iedomāties, ka man vajadzētu pieņemt svešu brēkuli. Ja savs, tad vēl vismaz mīlestība kā pret daļu no sevis, bet tā ir daļa no citas, pilnīgi svešs bērns, kura izgājienus būtu jāpieņem. Man noteikti bieži rastos vēlme viņam iegāzt. Nē, tas nav man.
Otrkārt, bērns ir mūžīga saikne ar to otru sievieti. Esmu greizsirdīga egoiste un nespētu samierināties, ka vīrietis uzmanību velta vēl bērnam un bijušajai. Zinu, ka izklausās šausmīgi, bet es gribu būt vienīgā un vissvarīgākā. Bet tādam vīrietim vissvarīgākais vienmēr būs bērns.

Manējam ir divas meitas, personīgi iepazīstināta vēl neesmu, draugs uzskata, ka par agru, bet es gaidu tikšanos ar viņām. Ja mīlu viņu, tad pieņemšu arī bērnus. Man pašai arī ir meita un es pat meitenes nepazīstot visu laiku skaitu, ka mēs esam 5, nevis 3. ;-)

Manējam ir 11 gadus veca meita! Dzīvo pie mammas, šad tad pie mums... Par "veca mīlsetība nerūs" pilnīgi neuztraucos, ar sava bērna māti nekontaktējas - saka, ka meita ir pietiekami liela un visu var sarunāt bez starpniekiem... Bez tam tas ir lielisks veids, kā novērtēt viņa spēju būt tēvam! :-D Es mīlu savu vīrieti, un bērns nav piekabe... Tā mūsdienās ir jau normāla prakse!

man nav pieredzes ar vīrieti, kuram ir bērns no iepriekšējam attiecībām.
bet domāju, ka tas nebūtu šķērslis.

Nu nu! Piekabe? Viņiem tas tomēr ir kopīgs bērns. Un es šaubos, ka tikai tāpēc, ka iepazinās ar tevi, viņš tagad bērnu slēps skapī! Ja tas tev tā traucē, tad labāk met visam mieru uzreiz, jo mazi bērni ātri pierod pie cilvēkiem un arī viņam pēc tam var būt sāpīgi!
Protams, svešs bērns ir svešs un tur tev nebūs nekādas teikšanas, bet ar tādiem vārdiem nevajag saukāties...

nekad neesmu satikusies ar virieti, kam berns, laikam jau tapec, ka esmu idealiste, kur attiecibas uzsak, kad abiem nav pagatne ne skjirtas laulibas , ne berni. Lai tas viss mums abiem butu pirmoreizi un kopa.
Bet pazistu cilvekus, kas veiksmigi pienemusi otra cilveka bernu un pat apprecejusies un audzina bernu kopa. Taa, ka katram savs

Man prieks par sievietēm, kuras jau te izteicās, ka puišiem ir bērni, ka spējat pieņemt. Bet es tomēr esmu tā sieviešu šķira, kas nespēj pieņemt svešu bērnu. Nu pieņemt vēl jā, bet ne iemīlēt. Es gribu attiecības, kā te jau iepriekš meitenes minēja - bez pagātnes. Gribu uzmanību un savu laiku pavadīt ar savu vīrieti, bez viņa bērniem. Jā, iespējams, esmu egoiste, bet katra mēs esam savādāka. Tieši tāpēc arī gribēju dzirdēt dažādus viedokļus. Un labāk jau vīrietim prātu nejaukšu un došu vietu citai, daudz labākais un saprotošākai meitenei.

Turklāt aizmirsu piebilst, ka vīrietis strādā par policistu. Arī nakts maiņas, dežūras, izsaukumi, risks. Tas viss nav priekš manis. :-/

Atvainojos, bet tas vārds "piekabe" skan ļoti vulgāri.

Es gribētu autorei pajautāt nedaudz no citas puses - iedomājies situāciju - Tu biji precēta, laulībā piedzimis mazais, bet ar vīru izšķiraties.. Tev gribētos, lai Tevi pēc tam potenciālie draugi sauc par sievieti ar piekabi un uzskata, ka esi mazvērtīgāka par sievieti bez piekabes?!
P.S. Pieredze pašai ir dažāda - ir gan pozitīvi gadījumi, gan negatīvi gadījumi, taču visus nevar bāzt vienā maisā un teikt, ka vīrietis ar ģimenes pieredzi un bērnu ir norakstāms!

Pieredze ir, divi gadi (jau vairāk) kopā ar puisi, kuru mīlu, un kurš mīl mani, kurš bijis precējies, kuram meitiņa. Lieta tāda, ka jautājums ir tiešām muļķīgs, protams, gribētos pirmajai dāvāt bērniņu, bet- ir kurš gadsimts, nejau vnm apprecies ar cilvēku ar kuru pavadīsi visu mūžu kopā, nejau ģimenes nešķiras.. Ir daudzi pāri, kas šķiras un tas vīrietis, taču ir pelnījis būt laimīgs.. Kas viņam tagad vienam jāsapūst, jāaudzina bērniņš no attāluma, tev būs iespēja dāvāt viņam īstu 'himeni, kas vnm būtu blakus, mīlestību un lielākā daļa cilvēku- nesaiet kopā bērna dēļ, vismaz ne ieauguši cilvēki, jo dzīvē katram ir jābūt laimīgam, ne katram sanāk ar pirmo reizi! Manu vīrieti sieva pameta, aizejot ar citu, un protams nepiedeva, jo ir taču pelnījis būt laimīgs, nevis ar sievieti , kas nodeva mīlestību!

Man pavisam neilgu laiku bija šāds draugs... BIJA :D iemesli, kāpēc neizdevās jau lielākoties minēti...nu nebija mums pa ceļam, nepatika man tā "otrās" loma... :) varbūt citam vīrietim tas sanāktu labāk, negribas visus vienā maisā likt, bet tomēr...

Miiljaaaa*
Tieši manas domas. Esmu egoiste un negribu būt tā "otrā", brīvdienas pavadīt ar svešu bērnu. Redz, ir sievietes, kas to var, bet es NEVARU un NEGRIBU. Katra esam atšķirīga. Paldies, ka dalījāties pieredzē, bet es esmu izlēmusi. Tēma slēgta.

Jā, man arī tieši brīvdienas sanāca ar mazo, ne katras, bet puse apmēram. Nebij jau tā, ka nebūtu labas emocijas, godīgi sakot, no bērna man bija tajās dienās daudz foršākas emocijas nekā no paša vīrieša.
Un jā, vienai der, citai nē... Nav, ko kasīties :-D :-P

Dzulianai, suncei, engelenam racionals domu gajiens - ir pieredze, kaa jadzivo gimene, ir pieredze, ka bernu kopt, audzinat u.c., kas tadam jaunam, brivam, zaloksnam var nebut.

Hm. Man gan vīrietis ar "piekabi", kā saki, nešķiet problēma. Turklāt sadraudzēties ar trīsgadīgu bērnu ir daudz vieglāk nekā, ar piem, 10gadīgu.
Taču noteikti problēmas radīs nevis viņa bērns, bet gan bērna māte. Un tur gan sākas problēmas. :-/
Bet es domāju, ka varētu bērnu pieņemt ģimenē pilnībā, bet nezinu, vai man pietiktu pacietības, ar viņu tikties tikai nedēļas nogalēs, jo tādā gadījumā abas puses pilnīgi vienmēr jutīs to barjeru. Vismaz manā skatījumā.

ja mīl cilvēku, tad no bērna nenobīstas.