Manā skatījumā kāzas ir otra cilvēka padarīšana no svešinieka par tuvinieku šī vārda visplašākajā nozīmē. Uzskaitīšu pāris piemērus:
- ja ir kādi lielāki svētki (tipiska kāzu organizētāju problēma) un jāraksta ielūgums- kā lai raksta? Tas, kas aicina nezin, vai tas cilvēks joprojām ir kopā ar savu draudziņu vai nav, vai pēc mēneša būs tas pats vai jau cits? Ļoti, ļoti daudziem tie draugi/draudzenes mainās tādā gaismas ātrumā, ka ja neesi sirdsdraudzene, tad nemaz nespēj izsekot līdzi. Tas pats uz mazākiem svētkiem. It kā ir nepieklājīgi aicināt cilvēku bez otrās pusītes, bet piemēram aicinot kādu un sakot, lai ņem to, piemēram, Pēteri līdzi, meitene pasaka, a mēs izšķīrāmies, man tagad jauns draugs- Aļoša. Nu ok, ja jau aicināji ar Pēteri, tad nepieklājīgi draudzenei teikt- ai tavu Aļošu nepazīstu, tāpēc neņem viņu līdzi. Gribi negribi pieklājības pēc jāsaka, lai ņem viņu līdzi. Un ja nu izrādās, ka tas Aļoša ir kretīns un bojā visu vakaru? Tāpēc es pati neaicinu draugus kopā ar otrām pusītēm, ja vien nav precēti. Jo precēts tomēr dod kaut kādu garantiju, ka ik pa mēnesim partneri nemainīsies.
-jebkurā iestādē- nu kaut vai slimnīcā, cilvēki, kas nav reģistrējuši laulību, principā skaitās sveši cilvēki. Un ja, nedod dievs, kaut kas ar otru notiek, var gadīties, ka palātā laiž mammu, tēti, brāli, māsu, bet viņa draudzeni un bērnu māti nelaiž- jo svešs cilvēks.
- ja apprecas un uzrodas bērns, dzimšanas apliecībā automātiski raksta iekšā vīru. Neraksta tikai ārkārtējos gadījumos, ja vīrs noliedz, ka tas ir viņa bērns un paternintāte to apstiprina. A ja bērns ir no drauga- ej nu pierunā viņu to atzīt par savējo, ja nu vecis pēkšņi nobīstas no atbildības.
- sarunās ar apkārtējiem vienmēr rodas jautājums, kad runā par draugu- vai tas ir tikai draugs vai cilvēks, ar ko tikai dali gultu vai cilvēks ar ko dzīvo kopā.
- pēc 30-40 gadu vecuma cilvēku ar ko dzīvo kopā, saukt par draugu/draudziņu- manā skatījumā ir apkaunojoši. Bet tas mans personīgais viedoklis.
- apkārtējiem nav skaidrs, vai tas draugs ir tikai pagaidu variants vai nopietnas attiecības un tāpēc visticamāk draugu ģimene, radi, draugi var nemaz negribēt jubilejās apsveikt vai aicināt uz saviem svētkiem.
Tas ir tāds mazliet cits skatījums uz precēšanos. Bet principā tēmas autorei gribas atbildēt tā- protams, kamēr cilvēki jauni, hormoni trako, simpātijas mainās, veidojas attiecību pieredze, protams, nevajag precēties. Bet tad, kad cilvēks saprot- jā, šis ir tas pie kura gribu palikt, jā, šis ir tas, ko es meklēju, gribēju, kas man patīk un man neko citu nevajag- tad kāpēc gan neapprecēties un citiem ļaut saprast, ka tas starp jums ir nopietni, ka esat ģimene un ka tā jūs arī jāuztver?
Man liekas, ka tas, kas izmainās pēc kāzām, ir ģimenes, radu un draugu attieksme pret otru pusīti- tas beidzot oficiāli tiek pieņemts par savējo, par jauno radinieku. Tāpēc tie arī ir ģimenes svētki, tāpēc aicina abas ģimenes un arī radus.