raudulīgi vecāki

503

Reģ: 11.05.2011

chaw chaw! :)

..jā tādi nu man viņi ir - raud visai bieži, abi un brīžiem ne par ko.. Un būšu atklāta mani tas jau tas sāk kaitināt :( Tātad man vecāki ir ap 50, labi situēti, ar labu veselību un diviem mērķtiecīgiem, apzinīgiem bērniem. Bet kopš sevi atceros viņi ir raudājuši vairāk nekā es bērns būdams. Mamma par to ka bērni neklausa, darbā sīkas problēmiņas, bērnībā bija daudz jāstrādā un vsp ikreiz ad viņu uzslavē viņai birst asaras. Tētis savukārt agrāk bieži manā klātbūtnē raudāja par to, ka pusaudžu gados ballējos apkārt un pa retam nokavēju kādu skolas dienu..

Es pat nezinu, saprotu, ka viņi ir emocionāli un tā, bet brīžiem liekas, ka viņi spēlē uz jūtām. Bail pat kas notiks viņu vecumdienās, ja kkas nebūs viņiem pa prātam :/

bet pāri visam protams es viņu ļoti ļoti mīlu, tikai viņi nekad nav bijuši manas autoritātes, tas skumdina...

vnk gribēju kādam šo pastāstīt un labprāt dzirdētu kā jums pašām ar šo iet :)

28.07.2011 20:29 |

Anne Shirley

4292

Reģ: 03.08.2009

jā, īstenībā varētu būt traka sajūta..
Man draugam vecāmamma ir tāda,kura ļoti pārdzīvo visu laiku par visu un asaras viegli birst, un tad es citreiz jūtos neērti. bet varbūt tas ir tāpēc ka viņa ir vecs cilvēks ar sliktu veselību..

bet manējie nav nekādi raudātāji. Mamma man vispār ir ļoti stipra sieviete. Praktiski nekad neesmu redzējusi viņu raudam, par spīti tam, ka ir gājis ļoti smagi.. mamma man ir kā paraugs :)

28.07.2011 20:43 |

Klincha

651

Reģ: 20.06.2009

Oj, mana mamma vismaz man redzot, raud tikai tad, kad sāpe tiešām iet pāri malām, bet tēti raudot vispār tā isti neesmu redzējusi(kaut kādi traģiski notikumi ir ārpus apspriešanas..)! Man tādā ziņa grūti tāpēc komentēt!

Bet man tāda ir ome - raud visu laiku ,kad aizbraucu, kad kaut ko ne tā psaka, kad nepieiet pie viņas, viņa man tāda raudulīga, un tas kaitina, es saprotu pavecāks cilvēks (mazliet virs 70) bet cilvēkam ir jāprot savākties! Gadu laikā esmu iemācijusies tās asaras ignorēt, jo vienkārši nespēju , prasu, kas noticis, saku - neraudi ome- nekas, nekas un tik asaras gāžas pār vaigiem .. Nu ir jāprot savākties!
Es mīlu savu omi, bet tās asaras citeiz atgrūž..

28.07.2011 20:50 |

paulinna

1441

Reģ: 09.04.2011

neesmu redzējusi raudam ne mammu, ne tēti un arī omes nav tādas raudulīgas. man šķiet, ka tas man diiiikti kristu uz nerviem, ja par sīkumiem birtu asaras. ir bijis, ka spiež uz jūtām, bet savādāk - ar morālēm. grūti iedomāties, ka manējie varētu raudāt manā priekšā,ja godīgi :D
ar mammu un tēti tev vajag parunāt par šito ;) vispār tas ir ļoti slikti, ka cilvēks bieži raud. :-/

28.07.2011 21:34 |

začeits

4132

Reģ: 02.01.2011

raudošu tēti laikam esmu redzējusi tikai bērēs.
mammu gan ik pa laikam gadās redzēt un man arī šķiet, ka bez tās čīkstēšanas un rauduļošanas varētu iztikt- kāda jēga raudāt par sīkumiem? tas tāpat neko nemaina..

28.07.2011 22:17 |

joselyn

3281

Reģ: 29.01.2009

Mamma ik pa laikam paraud, bet nav tā, ka bez iemesla. Tēti raudot (pat ne īsti raudot, bet vnk tā kā asaras acīs), kad nomira pēkšņi viņa suns..tā ir bijusi praktiski vienīgā reize.
Bet nu vispār šito raudāšanu nepārtraukti nesaprotu. Neesam mēs laikam raudulīgā ģimenīte- es arī, ja raudu, tad tikai viena pati ne sabiedrībā.
Nu un, ja jūti, ka kādreiz ar raudāšanu tiek "spēlēts uz jūtām", tad pasaki jau laicīgi, ka ar šito činkstēšanu viņi neko nepanāks. Es tā darītu, bet nu manējie arī to normāli uztvertu :D Bet nu tad ir jāsajūt, kad notiek tā "spēlēšana uz jūtām" un kad ne.

28.07.2011 22:23 |

Helele*

1660

Reģ: 27.10.2010

Mana mamma raud ļoti reti. Pat natceros, kad pēdējo reizi būtu redzējusi viņu raudot. Tēti esmu redzējusi raudam tikai 1 reizi mūžā un vēl otru reizi ar asarām acīs. Tā kā arī neesam raudulīga ģimene. :-) Es par sirdssāpēm neraudu gandrīz nekad. Drīzāk raudu, ja man fiziski kaut kas sāp.

29.07.2011 05:02 |