saņemties

man arii bija tada pati sajuuta vienu periodu manaa dziivee, likaas, ka viss, neiztureeshu, biju gatava aiziet taapat un seedeet bezdarbniekos, bet laikam kaads tur augshaa tomeer juut, ka tev ir pilniigaa dirsaa un paliidz ar tiem darbiem, man piedavaja citur darbu un es laimiigu aizskreeju :-D tagad esmu tur kur man liekas, man jaabuut :)
taa kaa, iespeejams, tevi kaads tur augshaa arii sadzirdees ;) bet es laikam ietu prom.

nevaru atļauties sēdēt mājās, varbūt šis bija tas darbs no augšas? vairs nekam neticu... man liekas es vnk nobeigšos!
ja vien būtu kur iet!!!

nu meklee kaadu pagaidu darbu, pie tam, kaapeec tu nevari seedeet maajaas, tev tak kaadus saakuma meeneshus maksaatu NVA. tev buutu iespeeja pieteikties kaadiem kursiem pa to laiku, iespeejams apguutu ko jaunu un atrastu ar laiku to, kas tev tieshaam patiik ;) galvu augshaa!

ehhh, butu man darbs... (t)

meklē visu laiku paralēli vēl kādu darbu un galvenais tici, ka atradīsi, tad būs kāds cerības salmiņš, ka ilgi jau vairs nebūs jāciešas, bet nāks kaut kas labāks :-)

esmu jauna, bez lielas pieredzes.šis ir mans pirmais patstāvīgais darbs!
dzīves apstākļi tādi ka nevaru atļauties. doma tāda ka pagaidām kamēr neatradīšu tur strādāsu...

prieks ka Jūs mani uzmundrinat tas toč dod cerību uz ko labāku!

kas tev savā darbā tik ļoti nepatīk, ka vēlies iet projām?

pa ko vispaar straadaa? motivee sevi ar to ka tev vismaz ir darbs un lai kaa nepatiik- naudinja buus :)

kas gan Tev tāds par darbu, kuru tik ļoti nevar ciest? Prostitūcija?!

kolektīvs stundas pats darbs-visa diena pie plits uz kājām un dažreiz pat nav laika paēst.esmu jauniņā..

ja kolektivs normali pienemtu varbut viss butu savadak.

cik ilgi tur straadaa?

no junija beigam

laikam tur nav ko domāt visi strāda un cieš...katram sava dzīve!

man arī bija tāds brīdis, biju jauniņā, jaunā darbā, bez pieredzes šajā jomā un pie tam vīriešu kolektīvā, kuri nedomā ko saka, kā lamājās utt. Bija brīdi, kad man jau bija depresija, jo darba pāri galvai, tikai kritika, uzbraucieni un kolēģi ar kuriem sēžu vienā kabinetā šausmīgi negatīvi - viss slikti.
Bet tad nāca jūnijs un es dabūju paaugstinājumu un algas pielikumu, tad sapratu, ka visa centība un stress pusgada garumā ir atmaksājies. Tagad pat avīzēs salikuši mani, slejās "jaunā amatā", jo esam diezgan liels uzņēmums. Un tāda laba sajūta... jā tagad arī ir stress un kritika un koleģu negatīvisms, bet man ir darba spars, jo tomēr novērtē manu darbu.
Tāpēc sakod zobus un es ticu, ka tevi novērtēs.

meitene - tak kas Tev īsti nepatīk - darbs vai kolektīvs?!

Saņemies.
Kad es vasaras sākumā strādāju vietā,kas līdz kaulam riebās,es domāju par naudu.Par to,ka man samaksās par to,būs alga.Tikai naudas dēļ es biju gatava vilkt visu vasaru tur,sakost zobus,ciest un darīt.
Taču,es aizgāju ātrāk,jo parādījās smagas veselības problēmas.

nauda man arī ir motīvs lai ciestu un izturētu!

Man bija līdzīgi,bet es gan nevarēju izturēt. bet es tiešām biju kā lupata pēc jeb kāda kontakta ar darba devēju. Patstāvīgs stress. Tāpēc es aizgāju,tagad jau pagājis diezgan laiciņš un man liekās,kas ta tur tomēr bija ko neizturēt. Bet atceroties kāda biju-nē,nē,nē.
Nezinu,man tomēr vērtīgāki ir mani nervi,jo maksāja man tur arī,pat ļoti labi. Pat tas nebija pietiekams stimuls.
Meklē paralēli citu darbu,ja tu nespēj vispār bez darba,un pie pirmās izdevības laidies lapās.
Veiksmi Tev :-)