Lieta, par ko sev pateikties

Es sev varētu pateikties teju par visu. Ņemot vērā to, kādos tempos manā dzīvē viss sakārtojas, saprotu, ka esmu īstajā vietā un īstajā laikā ar savām ambīcijām, drosmi, prāta spējām un pārējo.
Vēl tikai gribētu būt nedaudz godīgāka pret citiem, izlēmīgāka un ne tik laiska (brīžiem), bet tad jau tā nebūtu es. :-D

Redz, kā :-)
Es vēl sev pasakos par to, ka savā jaunības dullumā nezaudēju nevainību ar puisi, kas man toreiz bija "ceļi ļodzās" variants. Redzot viņu tagad, saprotu, ka vai nu būtu ļoti nožēlojusi vai vēl savā neuzmanībā būtu dabūjusi bērnu vai kādu slimību :-(

es saku paldies,ka beidzu chakareeties un izmeelu izshkjirties ar savu puisi,lai arii veel miilu vinju savaa zinjaa,tas tomeer nav tas,ko es mekleeju,un liekas,ka arii vinjhs tagad,peec gada,ir atradis jaunu meiteni,kas shkjiet jauka un forsha. tas priecee.
nebija viegli,bet tas ir labs darbs,kas padariits.(lai arii mees bijaam droshi,ka appreceesimies.haha)

un veel otra liela lieta ir taa,ka es nepaliku lv un neiestaajos augstskolaa...par to es veel domaaju,vai teikt paldies vai Es esmu lose!! bet nu to jau laiks raadiis...

Es sev varu pateikties par milzīgo pacietību un neatlaidību. Nekad nepadodos, kaut vai caur asarām. Ja vairākas reizes būtu atmetusi ar roku, kad to esmu vēlējusies, man tagad nebūtu ne darba, ne attiecību, ne savas dzīves.

ammmm, es varētu sev paldies teikt par raksturu un to, ka neesmu grozāma, bīdāma utml. tā teikt ar mugurkaulu :D

Par to,ka man pazistami ljoti jauki cilveki,gribetos saukt par draugiem vai labiem pazinjam:)nav daudz, bet rupigi izveleti:)

Es gribētu sev pateikties par to,ka neskatoties ne uz ko,es palieku es pati. Bet no otras puses,tas man sarežģī dzīvi.

Pirmais, kas man nāk prātā - varu sev pateikties par to, ka pusaudžu gados un arī vēlāk nebiju līdzskrējēja visām tām draudzenēm, kas aktīvi nodarbojās ar kaitīgajiem ieradumiem, t.i. daudz lietoja alko un smēķēja. Un arī par to, ka vienmēr esmu bijusi prātīga un apdomīga.

Par to, ka pabeidzu magistrus shogad :)
Man tik traki gruti gaja ar magistra darbu, trauceja rakstit itin viss - no sakuma slinkums, tad paradijas baigi daudz darba, tad saslimu tieshi taja laika, kad bija baiga tempa jaraksta pedejas lapas... Bija brizhi, kad biju gatava atmest ar roku, bet tomer ar asaram acis turpinaju rakstit. Esmu arkartigi prieciga, ka sanemos, visu uzrakstiju, noliku eksamenus un tiku pie diploma - par to liels paldies man! (l)

PS: Atvainojos par to, ka nav garumzimes, kaut kas man notika ar language bar (t)

Es varētu sev pateikties,ka vienmēr esmu domājusi ar savu galvu,nevis kļuvusi par trulu bezviedokļa līdzskrējēju,jo ''visi dara tā''.Skolas laikā tad labāk izvēlējos būt klusā un malā esošā,nekā atmest savas domas un skriet visiem pakaļ.
Par savu spītību vēl varu pateikties.