ahh man(21) ir iestājies apjukums dzīvē, attiecībās, sirdī..tātad mana situācija:
..Dzīvoju ar puisi(23) jau 2 gadus kopā..šos 2gadus viņš nekur nav strādājis un pat arī netaisās, jo viņš un viņa māte negrib, lai viņš bojā savu veselību ceļot lāpstu pa 200 -300Ls mēnesī..kā viņš pats saka-ja strādās, tad tikai savā labā, nevis citiem vergos..Es pati strādāju jau no 17gadiem..un dzīvoju patstāvīgi...tad nu tā pagājušajā nedēļā vienā pasākumā iepazinos ar vienu džeku(23)..pēc izskata viņš nav īsti mans tips, bet nu man patīk..viņš mani atrada one.lv, sākām tur sarakstīties..gandrīz katru dienu līdz rītausmai sarakstījāmies..līdz beidzot 5.dien viņš mani uzaicināja ciemos...nu aizgāju, protams, savējam sameloju, ka pie draudzenes iešu pasēdēt...bija tik jauki būt ar viņu kopā-atkal līdz rītausmai runājāmies un tādā garā..nebija ne skūpstu, ne seksa, jo es galu galā esmu aizņemta meitene...šim puisim savos 23 gados ir 3-istabu dzīvoklis(jo viņš domā par nākotni), auto, darbs....uzreiz saku-es nēesmu materiāliste.. :-) nu lūk -sanāk, ka esmu krustcelēs...savam puisim jau es pateicu, ka, ja līdz septembrim viņš neies nekur strādāt, mums būs jāšķiras...man jau tagad sāp sirds par to domājot, bet uzskatu, ka esmu pelnījusi labāku dzīvi..man gribas stabilus ģimenes ienākumus, nevis gaidīt no viņa mātes naudu..īstenībā jau es esmu 99% pārleicināta, ka viņš neies strādāt..un tas sāp vēl vairāk..jūtu, ka jau pamazām attālinos no viņa.../mani kaitina, ka viņa māte viņu uztur, atī viņa manam puisim nopirka auto, maksā par dzīvokli...