Hm, ar komplimentiem man ir diezgan interesanti, dzīvē esmu ļoti paškritiska un diezgan kautrīga, tāpēc dažkārt šķiet, ka neprotu adekvāti uztvert citu teiktos labos vārdos. Man ir līdzīgi kā Vitelli - bieži vien šķiet, ka vīrietis saka komplimentus tāpēc, ka viņam kaut ko no manis vajag, grūti noticēt, ka tas ir bez savtīgiem nolūkiem :-D
Reiz man kāds kungs gados teica, ka viņam esot žēl, ka viņš piedzimis par agru - ja viņš būtu daudz jaunāks, es jau sen būtu viņa sieva :-)
Vēl kāds neparasts kompliments vai simpātiju apliecinājums man bija, kad mācījos augstskolas pirmajā kursā - katru rītu uz skolu braucu ar trolejbusu, un vienmēr vienā un tajā pašā laikā tur sēdēja arī viens vīrietis. Turklāt biju pamanījusi, ka vienmēr viņš izkāpj tajā pašā pieturā,kurā es. Tad reiz viņš man pienāca klāt un pajautāja, vai viņš drīkstot, kad nākamreiz satiks mani, atdot dzejoli, ko viņš esot sacerējis īpaši man. Nākamajā rītā viņš man pasniedza uz A4 lapas uzdrukātu dzejoli, pašrocīgi parakstītu, ar precīzu stundu, minūti un sekundi, kad viņš to esot rakstījis. Dzejolis gan bija amatierisks par to, kā mans skatiens "dedzina un kausē" un "diena kļūst gaišāka, mani ieraugot", bet, vienalga, cilvēks taču bija par mani domājis :-P Vēlāk gan, godīgi sakot, centos par pārdesmit minūtēm nokavēt konkrēto trolejbusu, lai šo īpatnējo vīrieti nesatiktu.
1677
