vai tiesam mili?

nekad neesmu šaubījusies :-) mans īstais un vienīgais.

Neesmu nekad šaubījusies. Zinu, ka ir īstais (l)

Nē.
Protams,ka brīdī,kad es viņu ieraudzīju,man nebija kkāds ar bomi pa pieri,ka šitais un neviens cits ir mans vienīgais.
Taču,kad iepazināmies,sākām satikties un tiešām kļuvām par pāri-nav bijušas nekādas šaubas vai vēlmes šķirties.

Labāku tiešām dabūt būtu grūti...
Par šķiršanos ne tik nedomāju.

šaubos bieži, tāpēc ka ir ļoti daudz iemeslu kāpēc, piemēram tas ka neesam vienaudži, man nekad ar viņu nebūs bērns, kāzas, nav jau tā ka tiecos, bet pienāks laiks un viss mainīsies, tāpat šaubos, jo viņš mēdz rīkoties tā ka sāpina, protams to visu atsver tūkstošiem labu īpašību, mirkļu bet ir daudz bet.

Ņemot vērā, ka iepriekšējās attiecībās uz šādu jautājumu es arī noteikti atbildētu, ka, jā, ir īstais (sākumposmā vismaz noteikti) un beigās esmu šos puišus pametusi, tad šoreiz kaut kā bīstos skaļi apgalvot, ka, jā, viņš ir īstais- vienīgais! Protams, dziļi sirdī es jūtu, ka šīs ir manas īpašākās attiecības, bet ir nācies dzīvē aplauzties un es vairāk necenšos domāt tik globāli, bet baudu esošo mirkli, jo dzīvē mēdz visādi gadīties un cerams, ka visas, kas tagad pārliecinoši saka jā, teiksim, arī 5 gadiem būs kopā ar saviem "īstajiem un vienīgajiem" :-) Protams, es nemoralizēju, nepārprotiet! :-)

manupraat ir kopaa janodziivo kaads ilgaaks laiks , kaa teikt kopaa jaaizeed pudu saals un tad var spriest par miilestiibu. kaa mana draudzene teica- tas neguleetas naktis kad bernins bija mazs un visas dziives situaacijas ir padariijusas vinas viiru par daargaako cilveeku pasaulee.

Jānodzīvo vesels mūžs lai atbildētu uz šo jautājumu, citādi tas viss ir nosacīti.
Bet ilūzijas arī nav slikta lieta, man šķiet tā jau daļa tā prieka dzīvot, sapņot par skaisto nevis dzīvot ar skepsi. :-)

Nu tikpat labi mans Īstais ir īstais pirms vēl viena Īstā, man nav problēmas runāt skaļi par to īstumu, jo es dzīvoju šodienai, nezinu, varbūt rīt manis nebūs. Tas, ka novērtēju cilvēku, nenozīmē, ka viņš man būs svarīgs pēc tiem pieciem gadiem, tas atkarīgs no manas izaugsmes, no viņa izaugsmes un no dzīves izspēlēta teātra.
Vispār-ko var plānot? Neko nevar. Ne kāzas, ne bērnus, ne citas lietas.
Tāds ir mans redzējums.

man nekad nav bijusi tāda Bladāc! atklāsme, ka ir mana lielā mīla un īstais vienīgais visā pasaulē. vienkārši saprotu, ka ar šo cilvēku jūtos lieliski kopā un kādēļ gan tur plānot un gudrot vēl ko.
attiecībās ir bijuši kāpumi un kritumi, kā visiem, ir uznākušas ļoti smagas šaubas, jo gribēju sargāt sevi, bet ar visiem pārbaudījumiem un ideālajiem mirkļiem, esmu sapratusi, ka esmu atradusi savu vislielāko dārgumu un tieši man neviens cits nederētu labāk! bet kā jau minēju, nekad neaizdomājos par to, ka ar ar šo cilvēku varētu dzīvot līdz kapa malai. man ir labi un izbaudu šodienu :)

To vai otrs mīl var pārliecināties tikai grūtākajos dzīves mirkļos, visa dzīve nesastāv no izklaidēm, priekiem vien (šeit neiet runa par sīkiem strīdiņiem).

Vitelli, par visiem 100% Tev piekrītu!
tieši tie ir lūzuma mirkļi, kad saproti, kas patiess, kas ne.

Varbūt īsti atbildēšu ne pa tēmu, bet nu tomēr..varu pateikt to, ka tad, kad esmu bijusi attiecībās, neesmu ticējusi mīlestībai vispār, jo man viss vienkārši ātri apnika, un otrs cilvēks varēja palikt kā brālis ;-) bet tad satiku cilvēku, ar kuru pat nebiju īsti attiecībās, bet varu pateikt, ka dzīvē neesmu tik laimīga bijusi :-( tagad jau pusgads apkārt, kopš neesmu viņu satikusi, bet nevaru aizmirst!un pie tam es nevienu citu puisi sev nevaru pielaist klāt, negribās un viss ;-) tādēļ priekš manis viņš ir vienīgais (pagaidām, es ceru), viņam acīmredzot tā nav!

Mīlu un ceru, ka esam īstie. Protams, ka strīdos ir bijis visādi - esam šķīrušies ne reizi vien. Tomēr kopā tik daudz esam izpriecājušies un izsāpējuši, ka gribētos cerēt uz labāko.

Es, personīgi domāju, ka tāds "īstais" ir muļķības.
Nu, ja ir saderīgi, tad ir, bet ne jau tu ar viņu jau padsmit gados sadraudzēsies un sauksi par ""īsto. :-P Nu piedodiet. ;-)

Nu, pirms dažām dienām ar tādu "īsto" izšķīrāmies... :-/ Visu attiecību laiku man tiešām bija tāda pārliecība, ka viņš ir īstais. Un, patiesībā, vēl joprojām tā uzskatu...

Jāsāk ar to,ka tādam viena īstajam neticu.
Un laikam ar to viss ir atbildēts.
Baudu mirkli un to, ko dzīve piedāvā.

Es arī tādiem īstajiem laikam neticu, jo katram cilvēkam noteikti saskan ar vairākiem cilvēkiem šai pasaulē, jautājums tikai, vai un kad viens otru satiek.
Es esmu šaubījusies par savām attiecībām, bet ne tāpēc, ka mums slikti saskanētu, bet tāpēc, ka man šķiet, ka es augu jeb mainos, bet mans draugs - nē. Bieži domāju, kādu cilvēku tad es gribētu sev blakus, ja ne savu draugu, un nemaz nevaru atbildēt uz šo jautājumu, tāpēc pagaidām strādāju ar sevi un domāju, ka patiesībā es savu draugu nenovērtēju. Negribas, lai es to saprastu tad, ja mēs vairs nebūtu kopā, gribas to saprast tagad.

Sākumā likās mans ideālais, tad gadījās vairākas reizes gandrīz izšķirties... Tomēr kopā tik daudzas grūtības esam pārvarējuši un viņš tik daudz manā labā ir darījis kā neviens cits. Pat iedomāties nevaru, ka viņa vietā kāds cits varētu būt :-) Pa šo laiku esmu viņu pilnībā iepazinusi un sapratusi, ka neviens nevarētu būt par viņu labāks un nešauboties varu teikt, ka viņš ir mans īstais, jo par to pats liktenis neapšaubāmi ir parūpējies (l) (l) (l)

Manaa dziivee nav neiistu viirieshu- visi ir IIstie, tikai katrs savaa laikaa. :)