Jūsu uzvedība-dabiska vai pietēlojat?

Reģ: 10.12.2010

Esmu nonākusi tādā kā strupceļā.

Dzīves ceļā nonācu pie domas, ka visizdevīgāk ir būt dabiskai, respektīvi, daudz maz teikt, ko domāju, izrādīt patiku/nepatiku, to, ka saprotu/nesaprotu kaut ko

(Protams, nekļūstot rupja un pārmērīgi tieša-tā teikt, ja kas nepatīk, uzreiz braukšu virsū-nu tā nu gan nē, filtrēju, ko pasaku)

bet - manuprāt,problēma.Prātā nāk cilvēki, kuriem nav patikusi šāda mana dabiskā uzvedība. Visiem jau neizpatiksi, bet man bail, ka palikšu viena ar visu savu dabiskumu! Apzinos, ka man raksturs tāds īpatnējs - ātri sadusmojos, dažbrīd nemanot balss tembrs jeb izteiksme paliek man raksturīgā tonī - kas citiem laikam neliekas simpātisks (utt)

ai, nezinu. Būt dabiskai un izrādīt savas neparastās emocijas vai visu mūžu ciesties un pietēlot? Bail, ka PATIESĀ ES esmu pārāk dīvaina. Bail, ka apkārtējie pasmiesies par kādu manu iezīmi

Kāda jūsu pieredze šajā ziņā?

06.07.2011 17:05 |

Čikurita_

152

Reģ: 29.01.2009

bendesmeitiņa :-D :-D :-D whatever!

06.07.2011 20:45 |

karalienegulta

Reģ: 10.12.2010

Man gan likās, ka emocionālā inteliģence ir kas cits, bet lai jau.

Vispār, un varbūt tas ir viens no maniem uzskatiem, kuram vairākums iespējams nepiekrīt, man neliekas, ka ir baigi forši apslāpēt savas negatīvās emocijas. Labi, ne vienmēr, darbā runājot ar klientiem, kuriem ir jāpatīk un tādos gadījumos - jā,ja nepatīk cilvēks, tad to lielākoties nevajag izrādīt. bet nu.. te dažas rakstīja, ka sabiedrība pieprasa, ka visiem ir jābūt smaidīgiem un laimīgiem un ir jātēlo supercilvēku, ja arī gribas raudāt. Nu smieklīgi!! Cik esmu lasījusi, no šādas emociju bloķēšanas rodas dažādas slimības! Protams, var drusciņ pietēlot, bet ne jau katru dienu smaidīt un tēlot ideālo. tas jau ir kaut kāds perfekcionisms. Tā jau rodas tie teicieni par meitenēm, kuras pa dienu ir smaidīgas, bet neviens pat nenojauš, ka viņas katru nakti spilvenā raud
nezinu, bet tas jau ir par daudz pārspīleti

06.07.2011 20:54 |

René

7908

Reģ: 05.02.2011

godīgi - es daru tā, kā man tajā situācijā šķiet izdevīgi.
ja es apzinos, ka jauns satiktais cilvēks var turpināt būt manā paziņu lokā un var man kaut kad "noderēt", es cenšos uzvesties tā forši, neko daudz netēlojot.
ja saprotu, ka man uz cilvēku neeksistē nekāds respekts, man viņš īpaši "nespēj", tad varu uzvesties arī nedaudz bičīgi un augstprātīgi.
man raksturīgi, ka principā neesmu nekāda malā sēdētāja un diezgan liela aktīviste, bet man patīk tāda klusās novērotājas pozīcija dažkārt, kad, lai kādas lietas pie sevis nedomāju, skaļi nepasaku.
vārdsakot, mans princips ir izskatīties un izlikties pēc iespējas dabiskāk un pārāk netēlot, bet izskatīties pozitīva un ar nostāju "man viss forši" - nevienam nav jāzina, ko es par viņu domāju īstenībā :D

06.07.2011 23:28 |

kapkeiks

996

Reģ: 07.05.2011

Es drīzāk pielāgojos situācijai. Netēloju pilnīgi citu cilvēku, bet tāpat neteikšu visu, kas man uz mēles, tikai tāpēc, lai "būtu tāda, kāda esmu". Cenšos filtrēt, ko daru, lai kādu neaizvainotu vai arī nenostādītu sevi sev nelabvēlīgā situācijā. Jābūt arī mazliet gudrai, galu galā. ;-)

06.07.2011 23:33 |

Kumeliņš

1550

Reģ: 29.03.2010

Vairāk jau esmu dabiska un neko netēloju, bet esmu sapratusi, ka atsevišķās situācijās ir labi pietēlot, piespēlēt kaut ko klāt. Starp tuvākajiem cilvēkiem tu vari būt ar savu ''patieso es'', bet, piemēram, darba vidē ir sevi nedaudz jāiegrožo. Īstenībā man tā nepatķ tā tēlošana darba intervijās, darba vietās, jo tas piedod klāt vairāk stresa, tādu nedrošības sajūtu visu laiku.

06.07.2011 23:52 |

brunetiite

126

Reģ: 29.01.2009

Man ir bijis pāris gadus tāds bums, kad visu, ko domāju - saku skaļi. Tagad mēģinu galvā paturēt ideju :"Ja nevari neko labu pateikt - paklusē :D " Ne vienmēr sanāk -bet cenšos :D .

07.07.2011 01:41 |