Atvainojos, ja kas tāds jau ir bijis, bet man vienkārši vajag šīs emocijas kaut kur izlikt.
Ar puisi esam kopā apmēram gadu. Nav jau nekas ārprātīgi ilgs, bet esmu viņam tā pieķērusies, ka reizēm tas pat kļūst apgrūtinoši. Ir vasara, brīvlaiku, atvaļinājumu laiks un mēs jau zinājām, ka tagad sanāks retāk tikties, jo vasara ir arī ceļojumu laiks man un pārmaiņu laiks viņam. Iepriekšējā mūsu tikšanās reizē uztaisīju traci,ilgi,ilgi raudāju, jo zināju, ka viņš brauks prom un 2 nedēļas viņu neredzēšu. Nav jau nekas tik traks- kas ta tur 2 nedēļas! bet- viņš to laikā brauca uz iestajeksāmeniem, zinaju, ka vinam bus jauni piedzivojumi, iespaidi un par mani neatliks tik daudz enerģijas domat, ka man par viņu- sēžot mājās! Vakar beidzot tikāmies- lai gan viņa prombūtnes laikā biju nedaudz dusmīga par, manuprāt, man atkal par maz pievērsto uzmanību,bet viņš vakar bija IDEĀLS! Vakardiena pacēla mani mākoņos jau pirms viņu satiku,bija daudz pozitivu emociju, bet, kad satiku viņu, vienkārši lidojām... abi! Mēs gulējām, skulstījāmies, viņš nelikās mierā kamēr nebija mani apmierinājis, tad devāmies uz jūru, skatījāmies filmu, kopīgi gatavojām vakariņas,smējāmies un vakarā kā arī no rīta turpinājām iesākto. Visa diena vienā paradīzē, man pasaulē nebija neviena cita cilvēka- tikai viņš! Un šodien viņam atkal jādodas prom, uz lauku mājām, bet man jau parīt jālido prom uz 1.5 ned.Un tā visu vasaru. Tad atkal satiksimies tikai uz mirklīti, kas mani noteikti pacels spārnos un beigās atkal liks stundām ilgi raudāt par to, ka tas beidzas. ļaunākais šim stāstam- augusta beigās viņš brauks prom pavisam, mācīties. Varbūt atbrauks pa vasarām, bet būtībā LV vairs nebūs. Tātad- tās ir beigas.. Mēģinu sevi jau tagad pieradināt pie atvadām un neraudāt, ka tas beigsies, bet priecāties, ka tas bija un IR, bet jā, ilgi tas nepalīdz...
69
