galīga nesaprašana

1592

Reģ: 29.01.2009

Sveikas.

ik pa laikam man uznāk depresivņiki, kas ilgst ne vairāk par dienu, bet nu jau kādu laiku mani māc kkādas pilnīgs apjukums un nesaprašana. es jūtos kaut kā ne tā. mani sākt mākt šaubas par karjeras izvēli un šaubas par visu! man liekas, ka mani nomāc Latvija, lai gan mīlu šo valsti, tās dabu, bet es gribu uz kādu laiku prom, ko es nevaru izdarīt, jo ceļošanai nav naudas un lai brauktu kā brīvprātīgā nevaru, jo tad būtu jāpamet mācības, ko es nevaru izdarīt, jo ir vajadzīga izglītība...

mani pēdējā laikā nomāc vnk viss! man nāk virsū raudiens, jo liekas, ka tiek izniekota mana dzīve. man gribas ko darīt, bet nav ne jausmas, ko tieši (t)

un tā mana nenoteiktība un nekā nezināšana ir vnk drausmīga. man nav ne jausmas, ko es pati vēlos.

un ko vēlos no Jums? nezinu, vrb kādu atklāsmi, ko lai dara? :D sāku arī iet pie psihiatra, lai par sevi ko jaunu uzzinātu un šo to uzlabotu, bet liekas, ka jūtos vēl sliktāk. vai vrb tās ir kādas garastāvokļu maiņas?

gribēju izčīkstēties šeit, jo saviem tuvajiem negribu uzbāzties. vakar jau izraudājos pie draudzenes, jo man atteica vienu darbu, kuru ļoti, ļoti gribēju. pārāk sacerējos un atteikums bija kā sitiens zem jostasvietas. :-|

man ir nenormāli nepieciešamas pārmaiņas dzīvē, pārāk ilgi esmu šajā vienā vietā, tā ir mana problēma. man liekas, ka nekustos un tas iedzen depresijā.

ļoti gribas atsākt dejot, bet visa nauda aiziet citur un pāri nekas nepaliek!

mani pašu nekaitina nekas vairāk, kā čīkstēšana, bet nu, lūk, ko es daru? jo vnk nezinu ko darīt...

29.06.2011 22:02 |

signorina

1592

Reģ: 29.01.2009

ikdienā neatradīsi jautrāku un dzīvelīgāku cilvēku par mani, bet patiesībā manī darās pavisam kas cits, pilnīgs apjukums par dzīvi... (t)

ceru, ka Jums viss ir labi un to arī novēlu- Jums viss izdosies! :)

29.06.2011 22:05 |

signorina

1592

Reģ: 29.01.2009

un janvārī biju pie astroloģes, kas, kā man tgd šķiet visu ne tā pateica, vairāk neticu nekam. :D vrb pie reizes varat ieteikt kādu patiešām labu un pārbaudītu astrologu?

29.06.2011 22:06 |

Riot

3615

Reģ: 01.09.2009

aizej pie galvas daktera labāk-psihoterapeita. parunā par dzīvi. es tajā nezināšanā un apjukumā dzīvoju jau gadu-pat vairāk. un nonācis līdz brīdim, ka baidos vispār kaut ko darīt. visu laiku paniskas bailes izgāzties. netieku pāri, mokos, no septiņām dienām nedēļā labi ja divas jūtos labi.
bet par spīti tam es vēl dzīvoju, meklēju darbu, meklēju veidu kā augt ū tē tē.

29.06.2011 22:13 |

girliciouss

268

Reģ: 16.09.2009

Pačīkstēji, sirdi izkratīji. Nav jau slikti, ja to pārāk nepiekop.

Gadās tādas melnās strīpas. Tad tik jāatrod kaut kas, ko ar prieku gaidīt katru dienu. Taisīju fotoblogu, staigāju apkārt, bildēju, patika, nu jau apnika. Tagad bija tāda ideja nopirkt perkusijas un iet uz tām sanāksmēm. Nu ne jau sanāksmēm, bet... nezinu kā to nosaukt. Visi sēž aplītī un rībina savas perkusijas. Sākumā tevi nedaudz apmāca un tad spēlē kopā ar pārējiem. Īsti gan vēl nezinu, kur sākt meklējumus. Draudzene sen, sen atpakaļ gāja, tagad teica, ka viss info, visi vārid un uzvārdi pazuduši. Nekas, atradīšu. Būs atkal kaut kas foršs un jauns dzīvē. :-)

29.06.2011 22:15 |

Laura67

275

Reģ: 02.12.2010

man ir bijis līdzīgi, bet varbūt ne tik traki. Gribējās aizbraukt prom no visa, no visām rūpēm un pārdzīvojumiem un gribējās lai viss ir vnk labi!
Bet , lai kāda depresijā es biju, es piespiedu sevi smaidīt, un vienalga kas man notiktu apkārt. Un tā tas viss pārgāja. Kā arī palīdzēja tas, ka viena pati aizbraucu uz jūru un vnk pastaigājos viena pati un padomāju par savu dzīvi. Un dzīve ir tāda , kādu tu to veido. ;-) :-)

29.06.2011 22:15 |

signorina

1592

Reģ: 29.01.2009

ā, jā, nepareizi uzrakstīju, eju pie psihoterapeita, nevis psihiatra

29.06.2011 22:17 |

signorina

1592

Reģ: 29.01.2009

nav jau man arī tik sūdīga tā dzīve, bet tā mana uztvere pie vainas. un vnk esmu no tiem, kam vajag pārmaiņas ik pa laikam. un kad tās nav, tad nejūtos labi.

29.06.2011 22:19 |

emanuelle2

16208

Reģ: 01.02.2010

Psihoterapeits,psihiatrs ir loti labs variants tava varianta,ja tu labi saproties ar so cilveku-tiesam spej izkratit sirdi-lidz galam!Biezi ir ta ,ka ieejot kabineta, pacients ierauga to arstu ,un pusi nokluse-otru pusi izstasta masinai! :-)
To atceros no pieredzes ,stradajot slimnica! :-) Ja tu vari loti labi atklaties ,runajot ar savu dakteri ,tas ir liels solis uz prieksu!Turies! :-)

29.06.2011 22:20 |

girliciouss

268

Reģ: 16.09.2009

signorina - pie kāda psihoterapeita tu ej?

29.06.2011 22:20 |

Riot

3615

Reģ: 01.09.2009

ah, kaut kā izlaidu to faktu, ka jau ej. ne vienmēr dakteri uz pirmo trāpījumu ir mums piemēroti-zinu tādas, kas mainījušas pat četrus terapeitus, bet tikai ar piekto atradušas savu.
ir arī pavisam smagi gadījumi, kad depresija jāarstē ar zālēm, bet labam terapeitam vajadzētu redzēt, ka tev vajag psihiatra, nevis viņa palīdzību.

tuva tēma, bet padomu dot nevaru, laikam tieši tāpēc, ka man ir tāpat.

29.06.2011 22:20 |

Lou1

2304

Reģ: 06.12.2009

Man ir ļoti līdzīgi, bet vienīgais ko varu ieteikt - vienkārši dzīvot, censties, domāt pozitīvi. Pozitīvā domāšana man ir skābeklis.
Pie tam, ja labi mācies, var taču tikt apmaiņas programmās. Vari pabeigt to, ko mācies tagad un tālāk mācīties ārzemēs.

29.06.2011 22:21 |

signorina

1592

Reģ: 29.01.2009

varu tam terapeitam atklāties diezgan labi, tikai liekas, ka par maz laika ir tā viena stunda. un depresija būtu par skarbu teikt, dzīvotprieks jau nav pārāk zudis, tikai traucē tas lielais iekšējais apjukums, nesakārtotība.
un eju pie Valda Brieža :)

29.06.2011 22:25 |

Heartkiller

9435

Reģ: 06.03.2009

uii...man ir līdzīgi šobrīd.kad mani ielika slimnīcā,es vakarā sēdēju,skatījos ārā pa logu uz mežu un sapratu,ka...esmu pazaudējusi sevi un sāku apšaubīt gandrīz visas savas izvēles(neapšaubu tikai studiju izvēli un izvēli būt kopā ar mīļo).Izklausās stulbi,bet man ir drausmīgas bailes no tā,ka es savā dzīvē neko nesasniegšu.
Es zinu,ka esmu izvēlējusies pareizo ceļu,es vnk esmu šobrīd pazaudējusi jebkādus pavedienus...
Manī ir haoss un viss ir tik sarežģīti.Esmu manījusi darba vietas,kurās es gribētu strādāt,bet reāli zinu,ka neviens mani tur neņems,jo man nav tās fakingās pieredzes.Man ir vairākas idejas pašai,bet es tās nevaru īstenot jo dažas no tām ir pārāk trakas un man nav tādu finanšu,lai īstenotu.Un tas mani dzen izmisumā.Un jo vairāk es domāju,jo vairāk sāku zaudēt vispār jebkādu cerību un...Bez maz-jāpārtrauc domāt,bet to es nevaru.
Brīžiem es gribētu,kaut varētu būt tāda,kā mans dārgais-viņam stresa nav.Viņš redz savu nākotni,viņš ne par ko nešaubās.Viņam nav kkāda izmisuma kā man...

29.06.2011 22:43 |

signorina

1592

Reģ: 29.01.2009

jā, ļoti līdzīgi, Heartkiller. es arī gribētu būt daudz vieglprātīgāka un tik daudz nedomāt!

29.06.2011 22:51 |

emanuelle2

16208

Reģ: 01.02.2010

Biezi ta vaina ir tur ,ka mes nespejam gaidit-visu velamies uzreiz :-P !!!Ta ir ar sievietem biezak-liekas,dzive aiziet ,un nav sasniegts nekas! Iedomajieties uz vienu minutiti-cik vecas esiet!?Es domaju, ka jus esiet vienreizejas meitenes! :-)
Heartkiller-kada tu biji slimnica? |-)

29.06.2011 22:57 |

signorina

1592

Reģ: 29.01.2009

Emmanuelle, tur jau tā lieta, ka gribas visu uzreiz, nezin, ko saķert. :-D vrb ja uz manu situāciju un dzīvi skatītos kāda trešā persona, tad viņš nodomātu- par ko gan vinja cepas??

29.06.2011 23:02 |