Sveiki!
Ar mani ir tā, ka pirms jau laba laiciņa satiku puisi. No sākuma jau tas tā vienkārši notika, viegls flirts, satikšanās pāris reizes un tā soli pa solim sagājām kopā. Satikāmies īstenībā nepārāk bieži, sanāca tā, ka vinjam augstskola, nopietni jāmācās, man tajā laikā bija prakse + darbs, bet nedēļā reizes divas sanāca tikties, man tas likās par maz, jo galu galā, ja esi izlēmis veidot attiecības, tad tam jāpieiet kaut kā nopietnāk, vai arī tie ir tikai mani uzskati. Es laiku varēju atrsat vienmēr kaut vai vakaros, jo tak vienā pilsētā dzīvojām...lai nu kā, bija tur tiešām kaut kas īpašs...varu teikt, ka ir viņš mana pirmā MĪLESTĪBA. Kad bijām kopā viss bija ideāli, kā pasakā!Nevienu citu neredzēju jau sen un viņš tāpat...bijām tikai mēs abi (l)
Tad vienā dienā viņš pat īsti neko nepaskaidrojot izlēma, ka viss...viņam priekš manis nav laika, skola ir ļoti svarīga (mācās viņš fakultātē, kuru daudzi nepabeidz un pamet visu, jo par grūtu. Bet viņam ir lieli plāni dzīvē un arī mērķtiecības netrūkst)un es esmu tā, kura viņu nesaprot tāpēc nevaram būt kopā...
Mana dzīve burtiski sabruka, nekam nebija jēgas, pa naktīm raudāju līdz pat rītam, ja aizmigu, tad domājot tik par viņu, cēlos atkal domājot par viņu.Burtiski katru nakti redzēju sapnī, ka esam atkal kopā, ka viņš mani atkal tur savās rokās un apskauj. Manī bija TĀDS tukšums, godīgi sakot nekam neredzēju jēgu, jo viņš bija visa mana dzīve, bet par spīti tam, ka vinjš pameta mani, turpināju mīlēt...
Tad jau sāku lēnām ar visu aprast, meiģināju visu aizmirst, pat labo, bet tā bija tik daudz...
...un tad satiku viņu...aijjj, ko tik viņš man neteica, katru dienu viņš nāca uz to vietu, kur es strādāju lai mani tik pa gabalu redzētu, nebija ne diena, kad par mani nedomātu, nevienu manu sūtīto sms pat nebija izdzēsis, ik pa laikam pārlasija...mana sirds lūza...
Tad kaut kā sākām arvien vairāk sarakstīties atkal, viņš ierosināja, ka varētu satikties un es, protams, piekritu, jo ko tad man vairāk vajadzēja...un tad vienu vakaru savāca mani no darba, aizbraucām uz tādu nomaļāku vietu pie ezera un pavadījām tur visu nakti, lidz pat rītam, kad man atkal bija uz darbu jāiet :-)
aijj, biju tik laimīga atkal esot ar viņu kopā kaut gan biju sev nososlījusies, ka ja man atkal būtu iespēja ar viņu būt kopā, nemūžam nepiekristu, lai tam visam atkal ietu cauri, atkal piedzīvot tās sāpes un mokas...bet sirdij jau nepavēlēsi...
tad nu tajā naktī sapratu, ka viņš joprojām neko negrib - nopietnu! Viņam laikam pietiek mani satikt rezi vai divas mēnesī un viss kārtībā. Viņš man teica, lai tik ļoti nedomāju visam līdz ar galvu, lai vnk ļaujos...bet es tak neesmu robots, es visu ļoti caur sirdi ņemu un zinu, ka pati vien esmu vainīga, ka TIK ļoti iemīlējos...
tagad jau pagājusi nedēļa, neesam sazinājušies...zinu, ka tad kad viņam sagribēsies mani satikt, tad jau atkal uzpeldēs...
Esmu apjukusi, sirds ņem virsroku par saprātu...nezinu kā būtu pareizāk...
Kā jūs domājat, man turpināt tikties ar viņu un visam ļauties nedomājot nepatko? Vai arī uzreiz pateikt, ka VISS un beidzot censties aizmirst?
Ko jūs darītu manā vietā?
2
