Sveikas, mīļās meitenes! :)
Vēlos vnk dzirdēt jūsu uzskatus vai domas, jo nezinu, kam lai savu sāpi izstāstu.
Jāsaka, ka esmu viena no tām, kurai līdz šim šajā dzīvē nav veicies un joprojām neveicas. Nezinu, kā lai tieku galā ar šo neveiksmes sajūtu. Vidusskolā man nebija draugu. Augstskolā man arī nepaveicās, lai gan centos būt draudzīga. Iespējams, ka vaina bija tajā, ka negāju ar baru, t. i. - nepīpēju, nedzēru. Ar puišiem arī neveicas. Man oktobrī paliks 24 gadi, bet vēl nekad nav bijis drauga. Pagājušo pavasari saslimu ar veģetatīvo distoniju. Joprojām cīnos ar šo kaiti. Šogad beidzu bakalauru un meklēju darbu jau vairākus mēnešus, bet neviens mani pat uz interviju neaicina. Arī darbu nevaru atrast. Jūtu, ka man pat ir tāda kā depresija, jo viss jādara ar milzīgu piespiešanos. Iespējams tāpēc, ka nav nekas, kas spētu motivēt laikus c elties augšā un kaut ko darīt. Faktiski nav jau ko darīt un arī nav cilvēku ar kuriem satikties. Esmu pilnīgi viena. Pēdējā laikā gribas tā pavairāk raudāt. Esmu palikusi klusāka, jo paziņu lokā, kurā šad un tad nonāku, man īsti nav par ko runāt. Visām ir darbi. Es jūtos diezgan nožēlojami viņu sabiedrībā. Ģimenes locekļi mani nesaprot. Viņuprāt, es uzvedos neadekvāti, jo saskumstu ikreiz, kad atnāk atteikums no kādas darba vietas. Tāpat viņi arī nesaprot to, kāpēc man negribas svētkus svinēt, piemēram, Līgo. Lūdzu, sakiet visu, ko domājat. Vai tiešām vaina ir manī? Un kā lai tieku, jūsuprāt, galā ar savu depresīvo noskaņojumu?
Paldies jau iepriekš. :)