Oi. Veselu gadu es nebiju es pati un tagad to sapratu. Šajā laikā man negāja nevienā ziņā, ļoti mokošs, asarām pilns laiks, bet nu es sapratu, kas un kāpēc.
Pirms gada es jutos nemīlēta no nevienas puses. Tā nebija patiesība, es tiku mīlēta, taču pati to nespēju saredzēt. Tas viss noveda līdz situācijai, kad es neapzinoties padevos un tik ļoti gāju uz to mīlestību, ka viss cits man palika mazsvarīgs, es tik ļoti uz to ieciklējos - nostiprināt attiecības ar draugiem (jeb paziņām padarot tos par saviem draugiem), iemīlēties. Tās bija manas prioritātes pāri visam. Novērsos no savām interesēm un vēlmēm, darīju VISU (un nepārspīlēju, tiešām visu), lai tikai sasniegtu tās divas iecerētās lietas, pat savus uzskatus par lietām. Vienīgi manas rakstura īpašības dažas tāpēc uzlabojās, bet personība - pazuda pilnībā.
Nesen viens vienīgs jautājums no kāda cilvēka man lika atvērt acis, ko esmu izdarījusi. ŠAUSMAS, kur es vispār esmu palikusi.
Bet vismaz tagad es to zinu un varu sākt sevi atgūt. Vienīgais, kā jau vienmēr, visgrūtākais ir uzsākt.
Šo rakstu bez jebkāda iemesla. Vienkārši vēlējos pastāstīt, ja nu kāda jūtas līdzīgi, šī diskusija iespējams palīdzētu atvērt acis arī viņai.
Paldies par uzmanību :D
53
