Pirmīt te atradu tēmu, par tēvu, kas grib meitu piespiest iet mācīties to, ko viņš grib, un atrāva vaļā manu brūci.
Vectēvs.. Šogad paliek 80.. Bet no sava tirāna lomas izskatās, ka atteikties negrib.
Šo svētdien, atzīmējot ģimenes lokā manu dzimšanas dienu, sāka ar visiem pārējiem radiem par politiku strīdēties.. Un tā kā tomēr tā bija mana jubileja, un šos strīdus es nevaru ciest, jo tie ir katrā sanākšanā, atļāvos pacelt balsi un aizrādīt: Nu vai tiešām vajag strīdēties, ārā tik jauka diena utt..
Uz ko pretī bija teksts: O, tad nāc parunāsimies divatā..
Varbūt te bija mana kļūda, kad pateicu skaidri un gaiši, ka to negribu, tāpat izcelsies strīds, ko līdz teikšu balts, tu - pretī melns.
Ar šiem vārdiem vaļā nāca kaut kāds korķis un vectēvs sāka bērt visus "pāridarījumus" - uz mammu, ka manis dēļ vecāmāte no darba aizgāja, lai pieskatītu, kad sīka biju(neviens to nelūdza), ka mamma nelaižot dēlu ar viņu tikties(lai gan mamma ir tā, kas pierunā uz laukiem braukt), ka pie mazmeitas ciemos, paša dāvinātajā dzīvoklī nelaižot guļamistabā un viņš nezinot, ko mēs tur darot, ka parunāties ar mani nevarot, jo man esot bijis svarīgāks sprādzis suns(mans pirmais bērnības suns nomira, viņš nesaprot, ka tas bija, kas vairāk nekā parasts lops), un pārpilnības rags noslēdzās ar vārdiem vērstiem uz mani: Ka esmu viņam atvainošanos parādā un ka viņas mājās- laukos man nav ko darīt!
TAS bija viss sāpīgākais.. Ne jau vectēva dēļ, jo pēc šī strīda man ir kļuvis dziļi vienalga, kas notiek ar viņu. Bet žēl vecāsmammas.. :%27-( Viņa tā pārdzīvo, un es par viņu.. Šobrīd sakontaktēties varam tikai pa telefonu, kamēr vecfāteris nav uz vietas..
Vectēvs kašķējas ar visiem.. Sava dēla, mana tēva dzīvi arī ir pamatīgi bojājis, par vecomammu nerunājot.
Ko lai iesāk? Es zinu, ka kas jādara, vecāsmammas dēļ...
345
