Tā nu sanācis, ka puisis, kurā es ārkārtīgi iemīlējos, izrādījās īsts kretīns, kurš tikai ņirgājas un izmanto. Situāciju saasina fakts, ka mēs kopā mācamies, taču šoreiz ne par to ir stāsts.
Esmu pēc dabas mērķtiecīgs un ambiciozs cilvēks, taču privātajā dzīvē kaut kā neveicas (esmu satikusies ar jaukiem puišiem, taču nav tās iekšējās sajūtas, ka IR!. Mani kaut kā nomāc tas, ka liekas, ka neatradīšu savu īsto-vienīgo mīļoto vīrieti. Man ir 20 un es lieliski saprotu, ka visa dzīve vēl priekšā. Varbūt tas ir tāpēc, ka mana mamma ar tēti apprecējās 19 gadu vecumā un jau 21 gadu dzīvo laimīgi.
Vienkārši šodien pārņem tāda sērīga sajūta un atmiņā atsaucu faktu, ko teica mans bijušais puisis (pirms 2 gadiem), ka savu ambīciju dēļ es, iespējams, nesastapšu savu mīļoto..
Cik gados Jūs sastapāt savus mīļotos un vai Jūsu dzīvē ir bijušas līdzīgas pārdomas kā man?
26
