Sveikas, dāmas. Šis nu ir tas vakars, kad gribas pačīkstēt arī man. Kaut gan nē, nevis pačīkstēt, bet dzirdēt reālus padomus.
Situācija tāda, ka kaimiņos man dzīvo džeks, ar kuru vienmēr viss ir bijis neliela flirta līmenī, bet abi dzīvojam ar vecākiem, ģimenes savā starpā draudzējas, visi svētki kopā, drīzāk vienmēr tādi draudzīgie esam bijuši. Bet tad, pusotru nedēļu atpakaļ bija 2 vakari, kas manu pasauli ir sagriezuši kājām gaisā. Esmu iemīlējusies. Pirmo reizi mūžā savos 20 gados. Pirms tam ir bijuši puiši, bet tikai tapēc, ka ir paticis, ka pret mani labi izturas, izrādā mīļumu, tas viss ir bijis tā, ka bez jebkādas aizrautības. Man bija sācis likties, ka neesmu spējīga uz normālām abpusējām attiecībām ar vienlīdz lielu atdevi. Līdz šiem diviem vakariem. Pēc dabas esmu diez gan kautrīga, viņš arī, saprotu, ka tas visu padara vēl grūtāku. Sapratām, ka abus mulsina fakts par kaimiņu būšanu vecākiem tepat blakus, bet... Pirmo reizi ir sajūta, ka gribas blakus to cilvēku, gribas samīļošanos un sabučošanos, gribas visai pasaulei izkliegt, to, cik ļoti man viņš patīk. Ir tauriņi vēderā atceroties tos divus vakarus. Bet. Kā lai rīkojas gudri, lai arī viņam liktu saprast to, ka esmu gatava kam vairāk kā kaimiņu flirtam?
Jā, jā, zinu, teiksiet, ka ja viņš gribētu, sen būtu rīkojies, bet pieļauju, ka arī viņam ir šīs šaubas, un pat ja nav, pirmo reizi es negribu padoties. Es gribu būt laimīga. Gribu darīt visu, lai pēc tam nebūtu pārmetumi sev, ka esmu padevusies savā priekšā.
Lūdzu, bez liekām gudrībām, ja ir kāds ieteikums, būšu ļoti ļoti pateicīga. (l)
1249
