kā atrast sevi?

patiesībā no pašas mazotnes zināja kāda esmu un kāda gribu būt. :) esmu vienkārši tāds ļoti sarezģīta rakstura cilvēks no dabas, un esmu samierinājusies, lai gan dažreiz gribētos būt iejūtīgākai, maigākai pret citiem, bet vienkārši nevaru bez īpašas piedomāšanas. Un esmu veiksmīgi samierinājusies ka esmu un būšu maitiska.

ļoti labs jautājums, bet...
kā tu izteicies- kādai būt un kāda esi.
man liekas ir vairāki es- kāda vēlies būt un viss, ko dari, lai tāda būtu; kādu tevi redz citi; kādu tu redzi sevi; kādu tu vēlētos redzēt sevi.
Man liekas, ir ļoti grūti atrast vienotību starp šiem visiem es, un būt tikai viens es,jo, piemēram, kaut vai komunikācija ar dažādiem cilvķeim izsauc mums daždas emocijas, un tas taču nenozīmē, ak mēs esam tikai maitiskas vai tikai sargājamās pelītes, bet no tā cilvēka redzesunkta tas tā var būt un mums esot daž''adās situācijās var likties, ka mēs esam tikai tādas, jo, ja neesam izaicinātas uz cita veida situācijām, tad nevaram zināt, kā mēs tajās rēaģēsim un kas atklāsies.

mans ieteikums no pieredzes- apdomā visu savu līdzšinējo dzīvi un visu, no pašas bērnības, kas esi vēl'jusies būt, ko esi vēlējusies izdarīt, par ko ķļūt, kādu iedomājies savu nākotni, pieraksti to visu un piedomā, ja gribēji kādreiz kļūt par pārdevēju, tad pieraksti, nevis atmet, jo šōbrīd tev ir aukstākā izglītība un tas skaitās zem latiņa vai arī otrādi ir lietas, kuras ir par augstu. Kad tev ir šāda bilde, tad apskaties, ko visa šīs lietas nozīmē- varbūt būt par pārdevēju tev gribējās, jo.. patika skaitīt naudu vai runāties ar cilvēkiem, tirgoties, vai kārot lietas veikalā, vai būt aiz letes un dot cilvēkiem to, ko viņi vēlas? ir daudz un dāžādi iemesli un katrs šāds sīkums var kao pateitk par tevi, ko tu tagad varbūt neredzi, bet šis atsaukst to atmiņā.
kad tev ir šāda bilde un esi viņu izanilizējusi, tad paskaties, kru esi tagad un vai dari tās lietas, kas tev patika?
tas ir milzīgs darbs ar sevi, bet ir to vērts, ali saprastu savu ceļu....


un :) nav apsalūtā sevis atrašāna, visa dzīve paiet tā, ja ne, tad jau nebūtu interesanti dzīvot! :)

Vienmēr esmu zinājusi, kas es esmu un kāda esmu, bet pēdējo 2 gadu laikā esmu nonākusi strupceļā, jo es vairs nezinu,kāda esmu. Iespējams,ka pēdējo gadu notikumi ir mainījuši mani tik ļoti ,ka vairs nepazīstu sevi. Reizēm tiešām šķietu sev svešs cilvēks, nē, drīzāk aktrise, kura veikli maina lomas.Tagad cenšos iepazīt sevi. :-)

Njā, nesen esmu nonākusi pie secinājuma, ka galīgi esmu pazaudējusi sevi, turklāt jau sen un kaut kas ir jādara, lai ļautu pašai sev atkal izpausties. Pilnīgi tāda sajūta kā cietumā, jo man visu laiku kaut kā sanāk pašaizsardzības dēļ izlikties...un tagad saprotu, ka tādā veidā esmu sabeigusi sevi. Jautājums, kā lai atkal pieceļās :-/ ?

Es agraak biju sasodiiti dziivesprieciigs un laimiigs cilveeks,tachu attieciibas mani sabojaaja,atnjeema man manu personiibu,raksturu,he,zini,dziivoju vinja eenaa,nedomaajot par to,ko veelos ES! Tagad paaris dienas esmu briiva,peec daudziem gadiem,un es juutos taa,it kaa man akmens buutu noveelies no sirds,esmu briiva no vazhaam.
Man ir savi sapni,uz kuriem es tiekshos un kurus es tagad piepildiishu,es dziivoshu prieksh sevis!Zinu,ka nekad negribu buut taada,kaada es biju shajaas attieciibaas,tas ir skaidrs! (l)
Un-es veel censhos izprast sevi,jo ir saacies jauns posms manaa dziivee!

smirnoff, zini, es esmu ilgāku laiku brīvā statusā kā tu, bet man tev jautājums - Vai tu nebaidies, ka atkal esot kopā ar kādu tu pazaudēsi savu ES? Proti, es iemīloties kļūstu mīksta un ļoti pielaidīga. Esmu brīva jau labu laiku un zinu, kāpēc - jo man ir šie trūkumi,kas jāuzveic, lai nākošajās attiecībās būtu no sirds laimīga. :-)

Nicco- Es domaaju,ka es pazuadeeju sevi taapeec,ka biju kopaa ar taadu cilveeku,kaads bija mans puisis.Jaa,es arii taada esmu,kad samiilos liidz ausiim,tad jau vairs nedomaa par sevi,bet par to otru cilveeku,es negribu atkaartot to pashu kljuudu veel kaadreiz,es domaaju,ka vajag straadaat ar sevi,saprast,kas ir svariigaaks,Tu pati sev,vai kaads viirietis.Es nesaprotu,kaa es vareeju taa mainiities esot attieciibaas,es pilniigi pazudu!!Es veelos iemaaciities pirmkaart,domaat par sevi,es gribu buut mazliet egoiste,un neuzskatu,ka tas ir slikti!! :)
p.sCik ilgi bijaat kopaa?

Oi, lasu un domāju - vai tik tur otrā ekrāna pusē nesēž kāda mana domu vai rakstura radiniece. Kopā turpat 4 gadus. Puisis bija ņaudulis, kuram blakus vajadzēja mammas brunčus ar stingro raksturu 7/24. Pēc šīm attiecībām satiekot kādu daudz labāku par iepriekšējo tipiņu sāku kļūt mīksta un ļauju sev kāpt uz galvas, kaut arī agrāk neko tādu nekad nepieļautu. Nezinu,kā iemācīties būt egoistei, bet galvenais, kā to egoismu saglabāt attiecībās?

es tik pirms gada sāku apzināties kāda īsti esmu un man pašai prieks par to, ko sevī atrodu,redzu. :-)

Protams, ka vel sevi neesmu atradusi, neticu vispar, ka cilveks ta isti var sevi atrast visas dzives garuma, cilveka dzive tam ir par isu..

Bet par to, kada ir ta robeza starp kada velos but un kada esmu - maza! Kada velos but, tada ari pacensos un esmu, bet man sobrid nav planos istenot savus augstakos dzives merkus, velmes ir diezgan piezemetas un sim bridim loti realas un primara man ir busana apmierinatai ar to, ko daru, kada esmu un baudas gusana no visa..no dzivosanas!

par šo tēmu šodien tieši izlasīju:

Mēs esam tādi, kādi izvēlamies būt, tādēļ rūpīgi izvēlies, kāds tu vēlies būt.

nuu, apmēram tā bija! doma tāda, ka mēs paši nosakam sevi..
es vnm esmu apbrīnojusi cilvēkus ar, tā teikt, "zelta ēnu" - viņus nevar nepamanīt, izstaro ko īpašu.. un cilvēkus, no kuriem staro gaišums un prieks.. bet tās ir lietas, ko tu pats radīt nu nekādi nevari.. vai tiešām tiem cilvēkiem dzīve ir laimīga, vai tomēr viņi vnk spēj saskatīt to, ko citi neredz ?

Man ir divas dabas, un tur neko nevar padarīt. Es gribētu vienu-līdzsvaram, kas apvieno to vienu trako un otru nopietno. Bet nu-tas laikam tamdēļ,ka citiem vairāk traucē nekā man pašai.
Jo pati laikam es gribētu vel vairāk atlaist robežas uz trako pusi un vairāk atbildības izjūtas nopietnajā daļā.
Robeža, es domāju, vairāk redzama citiem-ja nejūtos savādā ādā.
Jo, ja ir viss ok, tad esmu tas,kas esmu un nevis sakautrējusies.

es atkal nesaprotu, kādēļ tā mainos atkarībā no sabiedrības - ar īpašiem cilvēkiem varu būt jautra, easy-going, smieklīga, nenopietna, bet kolīdz ir ne tik tuvi cilvēki, tā atkal diezgan nopietna, nesabiedriska esmu :-/ ar šitādu jau neviens negribēs satuvināties

Godīgi sakot, nemoku sevi vairs ar domām par to, kāda esmu vai vēlos būt, tas laiks ir garām, paskrējis, aizzibējis, izsāpējis un daudz iemācījis. Esmu sevi meklējusi pārāk daudzās lietās, pētījusi un analizējusi, no tā nogurst un saprot, ka tā var turpināt bezgalīgi.
Šodien es māku sevi pieņemt un saprotu. Tāda arī vēlos būt! Man varis nepastāv labāk vai sliktāk, esmu es, sev labākā un vēlamākā.

pirms vairākiem gadiem es sapņoju, ka varētu būt tāda kā tagad. un tagad ir tā, ka esmu diezgan apmierināta ar sevi, nezinu, kur es vēl varētu izpausties - jā, profesionālajā jomā es vēl neesmu tāda, kāda vēlētos būt, bet tas ir tikai laika jautājums.
tas viss nāk ar laiku, ar notikumiem.

Man patik pie sevis tagad tas ,ka pargajusi ta tieksme -izpatikt!Agrak ravos pari saviem spekiem ,lai izpatiktu draudzenem! :-D Tagad pienacis tas bridis,ka to vairs nedaru-ja kadai kaut kas pie manis nepatik-loti zel ,un basta! :-D
Esmu apmierinata ar sevi vairak ,ka neapmierinata!Viram ari esmu iemacijusies pateikt ,ko domaju,nevis paklauties, ka "jerins"!
Vairak tomer esmu Emmanuelle,ka ta otra sieviete...,ka virs saka -cieteja! |-)

jā, domāju bieži, jo ir lietas manī, kuras liedz būt laimīgai, un tās mainīt varu tikai pati.
Kad biju maza, dzīvoju tā, kā gribēja citi. Izteicu domas, ko citi gribēja dzirdēt. Bet tad iemācījos mantru, ka "cilvēks bez personības nav interesants cilvēks". Un tā palēnām apstrādāju katru savu trūkumu. :)
Būtībā tagad harmonija ar sevi man ir tāds liels dzīves mērķis, laikam, pats lielākais. Tā ir tā īstākā laime, jo taču visi mazie mērķīši tiek nolikti tikai tam, lai apmierinātu pati sevi (ja arī tas ietver patiku citiem).
BET es jūtu progresu (l) šķiet, ka palēnām viss notiek, kļūstu laimīga. (l) Ja agrāk likās, ka tam noteikti ir vajadzīgs kāds spēcīgs atspēriena punkts, tad tagad noteikti varu teikt, ka tas viss ir PROCESS. Un es teiktu, ka ilgstošs un darbietilpīgs, bet mērķis ir noteikti tā vērts.

Ai, nezinu. Es vispār vairs nezinu, kas es vēlos būt un ko darīt. Man patīk tik daudzas lietas, interesē tik daudz kas, ka nekam nespēju tā īsti veltīt uzmanību par 100%, tāpēc viss paliek tā pusratā. Beidzot tā kā būtu laiks saprast, bet vēl nē.

Esmu daļēji sevi atradusi.Esmu daļēji sapratusi,kas esmu.Tas nāca ar laiku un pieredzi no dažādiem notikumiem.

Salllija - es arī šo vēl tikai mācos. Bet kāpēc tu koncentrējies uz citām lietām? Manuprāt, pareizi būtu koncentrēties tieši uz sevi! Visu, visu kārtot ap sevi (skan egoistiski, bet tas samērīgās devās ir ļoti nepieciešams). Un tajā brīdī arī nāktu īstie hobiji, īstā profesija, īstie draugi utt.
Tu esi savas dzīves centrs. Sevi nav jāpiekārto lietām, tieši otrādāk - lietas jāpiekārto sev!