Tā kā dr.lv emsu nobloķēta un mani māc bezmiegs, pie spēlītem klāt netieku, tad nu atļaušos te savu sāpi pastāstīt.
Esmu amzliet nomākta par to, ka draugs tagad tik daudz laika pavada ar saviem kolēģiem un kolēģēm, kad viņš aizgāja uz darbu, tad likās forši, būs jauni cilveki, kaut kur varēsim kopā doties, jauni paziņas, jo ikdienā īsti enkur nesanāk aiziet. Te tev nu bija, nu viņš iet uz dz/d ballītēm, naktī spēlē paintbolu, šodien teica, ka pa dienu uzspēlē volejbolu un paceps gaļu, bet joprojām ballējās, bet stāsts ir par to, ka tad, kad es vēlos ar druagiem ilgak kaut ko āra pasedet vai tā, tad vienmēr ir atbilde "Ejam mājas, man rīt darbs, gribu izgulēties", bet ar kolēģiem atraktivitātes netrauce nekam, šodien par to lūzt sirds.
Un otra lieta tas, ka visa iniciatīva ir no manas puses, es kkur aicinu mēs kopā ejam, dodamies, iepazīstinu ar druagiem, ģimeni, atrodu iespējas kā pavadīt laiku kopā, bet viņš... Sajūta, ka tikai raujas prom, lai būtu ar visiem citiem tikai ne ar mani. Es esmu tāds kā mājas kaķis, 4 sienās, gultā apskauj, kop,ā ēst pagatavojam, pamīlējamie sun viss, bet visa jautrā dzīves daļa viņam notiek ar citiem cilvekiem. Viņš apgalvo, ka ta nav, jā, esmu jau apr to runājusi, viņš saka, ka nav kur mani paņemt līdzi (kaut vai šodiena), saka, ka jāstrāda, bet ballēties pa naktīm ar kolēģiem var... Ai, šodien birst asaras...
Dažreiz es nezinu ko domāt, vai man trāpijis akmens sejā, tapēc nekur neņem līdzi, jo kauns, dažbrīd man liekas, ka varbūt neesmu gana asprātīga vai vēl kaut kas.. Šodien tiešam līst asaras, jo... ai, piedodiet, ja kādai nokaitināja šis teksts, tad nelasiet, nerakstiet kritiku, es vienkārši gribēju izkratīt sirdi, jo nespēju iemigt, arī tagad nav nevienas sms vai miega novēlējuma no drauga puses...