Man vienmēr pagadās puiši, kuriem MAN ir jāskrien pakaļ, lai noturētu attiecības un tā pat nav labi, sanāku es pie visa vainīga. Vienmēr man ir jāzvana, man ir jāraksta, man ir jāaicina uz tikšanos, man ir jāaplido viņš, nevis otrādāk. Es esmu viņam pēdējā vietā aiz pēdējās vietas. Nu kas tas ir? Varbūt attiecības nav priekš manis? Kāpēc manā ceļā gadās visādi dīvaiņi un visādi citādi galīgi garām puiši? Es gribu beidzot sajust lutināšanu, aplidošanu. Man laikam uz pieres rakstīts "kāp vien man uz galvas". Jau līdz kaklam (e)