Ir daudz dzirdēts, ka nauda ir pieaugoša cilvēka atzīmes utt., no vienas puses tā ir, ka gurds, bet galvenais, apņēmīgs cilvēks, manuprāt, spēs uzturēt ģimeni, sevi, bet tas nenozīmē , ka dzīvē var būt dažādas nianses un dažādi cilvēki.
Jo tas, kā cilvēks pelna sev iztiku itr ļoti atkarīgs no audzināšana, vērtībām, utt., jo ir piemērām, dāmas, kurām, galvenais, daudz pelnīt, vienalga, kaut bordelī ar pakaļu, ja nevar normāli, un atkal ir ļoti godīgi cilvēki, kuri nekad, teiksim, neies stradāt neoficiāli, nerunājot par kaut kādām nelikumibām un šmaukšanām, un tādiem cilvēkiem iet parasti grūtāk.
Daudzas šeit kliedz, ka nekad nesatiktos ar nabagu veci, super, ka Jums patrāpījās baigi bagāts, man tiešām prieks. Bet LV ir interesanta situācija, ka ļoti bagātu vecu ir tiešām maz, ko citām vecmeitās klīst aidot aligarhu :)?? Un nabags nenozīmē stulbs. Un arī pārējošas grūtības var ilgt gadiem, pazīstu pāris ļoti bagātus ci;vēkus, lkuri pēc kritien ilgi rāpojuši uz augšu...
Dzērājs, slinķis - tas ir cita lieta, bet ja cilvēks cenšās, bet viņām kaut kas nesanāk, un tādēļ viņu pamest.. un daudzas tā arī dara... ja kas :)
Par sievieti - domāju, ka jebkurai sievietei jāmēģina nodrošināt sevi vismaz minimāli, jo īpaši, ja dāmai ir ērns, šajā sakarā nesaprotu princešu psiholoģiju, kuras sēž mājās ar sīkiem, neko nedara (kaut uz kursiem nevar aiziet vai paņmt mājās haltūru kaut reizi gadā :)), bet pašas bļauj, ka vecis maz pelna... :)
zinu, ka ļoti gari, bet šī tēma man ir aktuāla, jo es, piemērām, nespēju atļauties dzemdēt bērnu, jo jutu, ka neesmu pietiekami neatkarīga, ka varētu BEZ NEVIENA palīdzības viņu vismaz līdz 3. gadu vecumam izaudzināt pienācīgi, nevīs kanpinoties...
atkal kopumā tas uzskats, ka IR jāpelna, IR jāmāk,,, ir bīstams, jo piemērs no paziņu dzīves: dāma zaģēja, zaģēja vecu, ka pa maz (bet šitais tiešām centās, strādājis divos darbos :)), bet kad tas "mauras" pārkāp jebkādu robežu, vecis mozvērtības kompleksa pakārās... tāpēc mūsdienu situācijā , lai tiešām būtu labi, jācenšās, jābūt kretiskam pret sevi, jāmēģina izmantot jebkuru iespēju, bet, ne līdz līmenim nauda = viss!
Psihologi saka, lai cilvēki pārstāj likt vienlīdzības zīmi strap "es maksāju..." (ja man nav naudas tik daudz, cik Abromovičam esmu slikts/ sliktā), un "tik maksā mans pakālpojums". Un ar centieniem jāmēģina celt sava pakalpojuma vērtību, nevīs savu cilvēcisku vērtību....
Es vēl neskaros invalīdu problēmai, kur cilvēkam kaut sasities nav iespējas kaut ko pasākt un izsisties uz augšu :)
286
