Mājdzīvnieka nāve.

Tā iemesla dēļ man nav mājdzīvnieka. Kādreiz bija kāmītis un arī degū. Lieki teikt, ka dzīvnieciņiem nomirstot šausmīgi pārdzīvoju.
Nevaru iedomāties, kā ir zaudēt, piemēram, suni, kas ar Tevi ir bijis kopā padsmit gadus..

Lieliski saprotu, un arī man šķiet, ka es noteikti vairs nevēlos sev dzīvnieku, lai cik ļoti tos arī mīlētu, bet labāk, ja nav - tad nav arī ko zaudēt. Tiklīdz iedomājos, ka varbūt atkal varētu paņemt degu, tā prātā doma, ka pēc pāris gadiem nāksies pārdzīvot.

sveika!
ja man ir jāsaka pavisam atklāti, tad samierināšanās prasīja ilgu laiku. tas notika pirms kādiem 10 gadiem, bet nenoliegšu, ka, īpaši piedomājot vai atceroties, vēl tagad kāda asara nobirst. tās, protams, ir savādākas skumjas. bet nu es zinu, kā tu jūties, nebūs tā, ka tas pāries pāris dienu vai nedēļas laikā, bet tur, diemžēl, neko nevar darīt, tā tas dzīvē ir iekārtots.
mēs mājās diezgan ātri paņēmām jaunu dzīvnieku, jo 1) mājās vajadzēja suni; 2) laikam jāatzīst, ka kaut kādā mērā tas palīdzēja nedomāt un aizskalot bēdas, jo kucēns novērsa no tā uzmanību.
īpaši sāpīgi tas bija tāpēc, ka tas nebija gaidīts (viņš no mums aizgāja mēneša laikā), un tas bija vairāk tā kā mans suns.
turies!

Es iegādātos sev jaunu mājdzīvnieciņu. :-)
Man kaķis arī reiz nomira. Pēc kāda laika man bija cits.
Es nemainītu ne pret ko jauki kopā pavadīto laiku ar dzīvnieciņu! (l)
Turies!!! :-) Saprotu Tevi! :-)

Es tevi pilnigi saprotu-man pilnigi visi majdzivnieki ir likusies ka gimenes locekli-izklausas pec kaut ka loti divaina,bet ta ir!Manam viram bija brunurupucis-5gadus.Es nejausi izmetu vinu ara ar lapam...virs bija tik nelaimigs,jo bija pieradis katru ritu izlikt ara mazliet galinu-Pecitim! (t)
Esmu loti pardzivojusi pat kanarij putninu navi,nemaz nerunajot ,par manu suni-Zuzi!!Tas man bija tiesam liels trieciens ,kad uzinaju-manejie slepa -negribeja man teikt...! (s)
Mana mamma teica,ka nekad vairs nenems nevienu dzivnieku-vinas kakis bija kopa ar vinu 13 gadus! |-)

Paldies par atbildēm - atgrieza realitātē un atgādināja, ka neesmu taču vienīgā, kura ir gājusi tam cauri un tas ir nenovēršamais, ar kuru vienalga nāksies samierināties.
Protams, jauns mājdzīvnieks palīdzētu novērst uzmanību, atgādinātu labā nozīmē manu iepriekšējo dzīvnieku, taču jūtos tā kā "traumēta" - iztēlojos, ka paies atkal tie 7-8 gadi un tas pats, tādēļ grūti man būs saņemties un paņemt citu dzīvnieku, ja vispār to darīšu. :(

Mans virs teica,ka pec papagaila naves nevienu nevelas vairs nemt-vinam loti sapeja sirds...vienmer, ka stasta so notikumu,ka papagailis atnaca atvadities nakti-sapni-man asaras acis (s) !Vins vel ta stasta...parasti piemin so gadijumu,ja ieminos,ka velos kadu dzivniecinu sev tagad! :-(

Sveika! Vispirms gribu izteikt Tev līdzjūtību, turies! Saprotu Tevi, jo esmu pati piedzīvojusi 3 mājdzīvnieku nāvi - kad biju mazāka un dzīvoju laukos, mums nobrauca divus suņus, ar pāris gadu atstarpi, viņiem kaut kā patika skriet uz šodseju, kurai tuvu dzīvojām. :-( trešo sunīti nošāva, kad tētis bija ar viņu devušies uz mešu pēc eglītes, it kā mednieki taisnojās, ka domāja, ka tas ir vilks, bet tā jau muldēšana, šāva tik virsū izpriecas dēļ. (e) Protams, sāpīgi, bet vienmēr pēc kāda laiciņa ņēmām jaunu mājas sargu, arī tagad ir superīga kucīte, ko ļoti sargājam - gan no šosejas, gan no meža.

Man atkal ir bail no tās dienas,kad aiziešu mājās un kaķene būs nomirusi,jo es nezinu ko ar tādu darīt..es nevarētu pieskarties.. :%27-(

Pagājušajā rudenī nomira mans suns, kuru dabūjām, kad man bija 6 gadi...kā es raudāju, lai gan viņš bija mani arī sakodis..tagad man ir 2 jauni suņi, bet vecais palicis kā mīļa atmiņa :)

Bet vispār dzīvi bez dzīvniekiem nevarētu iedomāties+ tā kā man ir privātmāja, suns noteikti ir vajadzīgs, un ir forši, ka ir ko sabužināt! :)
Tā ka izsāpi savu sāpi un iegādājies jaunu dzīvnieciņu ;-)

Manai suņu meitenei gada vecumā atklāja iedzimtu slimību, kas diemžēl beidzās ar eitanāziju. Vēl tagad nespēju par to domāt bez asarām acīs un sirdī.

Nevēlos neko ne dzirdēt par mājdzīvniekiem. Ar vīrieti esam līdzīgās domās. Vabūt kādreiz man būs māja, tad noteikti iegādāšos suni, bet pašlaik tādu domu pat neapsveru. Pārāk sāpīgi.

atceros, daudzus gadus atpakaļ man nomira suns, es šausmīgi raudāju. Vēlāk paņēmām citu suni bet tas nebija tas, viņš nevarēja aizvietot manu mīļo. Jo bija pilnīgi cits pēc rakstura - tāds pamuļķītis. Bet manējais bija tāds..mīļš draugs.

Man pagaišgad nomira trusītis.Tas vispār bija mans pirmais dzīvnieks manā mūžā.Pēdējās dienas bija vienkārši briesmīgas.Vedam viņu pie vetārsta,viņa teica,ka viss būs kārtībā,un iešpricēja kaut kādas zāles.Kā tad johaidī,nākamajā dienā trušukam aizmugurējās kājiņas bija kā paralizētas,viņš vienkārši vilka pa zemi viņas līdz.Tas bija vienkārši briesmīgi noskatīties,ka tas nabaga dzīvnieks cieš.Pēc pāris dienām,no rīta,kad piegāju pie būrīša,viņš bija miris,šausmīgi raudāju,pat tagad asaras acīs rakstot.Pēc pāris mēnešiem iegādājos kaķi,bet tāpat ik pa brīžiem atceros pa trušuku. :%27-(

...ahh. Man dzīvnieki vienmēr ir kā ģimenes locekļi. Bija kaķis, 6 gadu vecumā viņš saindējās un nomira. Mēģinājām viņu glābt, vedot pie vet-ārsta, bet bija jau par vēlu. Raudāju ļoti, pārdzīvoju vairakus gadus. Ļoti gribēju jaunu kaķīti, jo dzīvnieciņi, jo sevišķi kaķi, vienmēr bijuši tuvu sirdij. Mamma negribēja ņemt, jo arī pārdzīvoja kaut bija vairaki gadi pagājuši un negribēja vairs uzņemties rūpes. Kādudien mēs izglābām izmestus kaķēnus. Divi nomira...un viena nāvē es varēju noskatīties un noklausīties. Tas bija šausmīgi un tagad domāju pat ļauni, ka neaizvedu iemidzināt, bet tad biju pati vēl jauna un stulba, un mamma bija darbā. Bet pārejos divus izbaroju ar pudelīti un kaķu speciālo pienu. Tagad jau viņiem 6 gadi un laimīgi skraida pa dzīvokli :-) Zinu, ka būs nežēlīgi skumji un sāpīgi, kad viņi aizies citos medību laukos, bet nevaru iedomāties to, ka viņus būtu atstājusi nomirt, kā to darīja citi cilvēki, kas vienaldzīgi gāja garām tikai tapēc, lai izvairītos no skumjām un sāpēm.

es arī tevi lieliski saprotu! kāda starpība ka degu, tāpat pa 7gadiem viņiem var ļoti pieķerties.

man gadu atpakaļ nomira kaķene, viņai bija 10gadi, un man viņa bija no bērnības, pati viņu mazinū uz mājām atnesu :-) visu šo laiku bija kā ģimenes loceklis, ļoti mīlēja mani un mammu, gulēja ar mani uz spilvena un vienmēr bija blakus.. un tad nomira dzemdībās uz balkona. :-( visu dienu noraudāju vienkārši neatstājoties, jo par neko citu nevarēju nedomāt.. pat tagad rakstot raudu :'-(
un domāju ka vairs nebūs nav kaķu, jo tādas kā viņa vairs nebūs!

Pirms 6 gadiem nomira kaķenīte, kura bija mana draudzene 11 gadus. Viņai sirds neizturēja narkozi.
Tā bija traģēdija. Mēs ar mammu raudājām katru dienu. Kaķenīte bija mūsu ģimenes loceklis, mēs trijatā nodzīvojām ilgus gadus. Mince vienmēr skrēja sagaidīt, vienmēr visur piedalījās, kad mēs nebijām mājās, viņa sēdēja uz palodzes un pa logu skatījās, kad mēs nāksim. Un tad nebija vairs nekā - tukša un skumja māja.
Bet es sapratu, ka nespēju bez dzīvnieka. Man vajag, lai mani kāds gaidītu, lai man būtu ko mīlēt un lutināt. Nepilnas 2 nedēļas pēc minces nāves, ar pārnēsājamo konteineru aizbraucu uz patversmi. Raudāju pie katra būrīša. Gan tāpēc, ka neviens no tiem nebija mana mince, gan tāpēc, ka nevaru paņemt visus, kas sauc un cerīgi man stiepj pretī savas ķepas. Bet tad uzradās Viņa. Pati iekāpa manis atnestajā konteinerā un "teica", ka būs mums uzticīga visu savu dzīvi. Un es aiztaisīju konteineru, un ņēmu Viņu līdzi. Ilgi bija sveša sajūta. Atceros, kā vienu brīdi atkal bija uznākušas skumjas, es sēdēju uz grīdas, Viņai rādīju mirušās minces bildi un stāstīju par to, kāpēc skumstu. Viņa tikai pieglaudās klāt un nomierinoši murrāja.
Tagad esmu aizgājusi prom no mammas ligzdas un man ir pašai savs mājas gariņš. Es nespēju iedomāties savu dzīvi bez dzīvniekiem. Starp citu, man joprojām stāv mantās noslēpta manas pirmās minces bilde. Es neesmu viņu aizmirsusi.

Tās sāpes vārdos izteikt nevar. Kad nomira runcis, azigāju uz mežu un mājās nenācu. Un nekas nav sadzijis.
Kad uz brīdi bija aizmukusi sune, man uznāca panikas lēkme. Es nezinu, ko darītu bez viņas. Dzīvnieki man ir daudz augstākā līmenī nekā vairums cilvēku, un tas nemūžam nemainīsies.

Ziniet? Man ir 14 gadi nesen palika pa cik vēl esmu bērns man bija jāredz liela traģēdija.
Man bija kaķītis vārdā ķobis.
Amizants un inteliģents bija tiešām kā gimenes loceklis un kā cilvēks vienmēr gulēja man virsū un jūs neticēsiet prata kā cilvēks aplikt ķepiņas ap kaklu un tad vienmēr gulēja uz pleca nu jau bija 4 gads kad dzīvoju kopā ar savu mīluli.Ķobis bija āra kaķis paēda un gāja ārā dzīvojās saulīte un vakaros nakšņoja mājās. Mamma parasti vakarā gāja pakaļ viņam un tad ķobis laimīgs skrēja iekšā zinājam, ka dabūs ēst un varēs laimīgs iet čučēt saimniekam pie auss.
Bet te vienu vakaru ne es ne mamma neaizgājām pakaļ viņam, ko ļoti noželojam jo vienkārši nodomājām ir taču vasara lai padzīvojas.
Nu tā arī no rita modāmies ar kāda vīrieša saucienu beigts kaķis.Pa cik nedzīvo šeit blakus man tik daudz majas kur butu kaķi es vēl līdz pēdējam cerēju, ka tas nebūs mans mīļais ķobītis, ko vēl vakar redzēju staigājam man pa klēpi un pavēro pa logu tur gulēja viņš notriekts ar mašinu ;( Histērijā nobļāvos Nē un skrēju lejā vēl pataustīju varbūt dzīvs bet nē bija jau auksts.
Zinu ka vecumama jau nav nozīmes bet man 14 gados pazaudēt savu mīluli tas ir drausmīgi trauma uz mūžu.Tas ir vārdos neaprakstāmi cik viņš bija mīļš mīlestības viņā iekša bija pārpārēm.Arī kad ar mammu atbraucām ar mašinu viņš vienmēr skrēja no kaut kurienes un nāca iekāpa mašina un vienmēr mūs sagaidīja tagad ir tāds dīvains klusums gan mājās gan pagalmā ir ļoti grūti ar to sarast vēl pa brīdim raudu bet sirsniņā jau paliks vēl igli viņš.Iespējams visu atlikušo mūžu tiešām ir kamols kaklā un sirds lūzt iedomājoties atkal un atkal, jo pašai bija jāvāc tas kaķītis un vēl jārok.Atceros, kad brālis viņu maziņu atnesa tādu kamoliņu, kurš staigāja pa māju un visiem tikai pa klēpi dzīvoja auga tāds žiperīgs nekad neslimoja ne ar ko un bija tāds liels ruds veselīgs runcis.
Es protams kā vēl bērns gribu jaunu ķaķīti, kas palīdzēs aizmirst bēdas par manu ķobīti bet tikai bēdas nejau pašu kaķiti.Zinu, ka neviens kaķis neaizstās manu iepriekšejo minku bet vienalga jāmīl ir visi dzīvnieki man vēl ir suns nu palicis vienīgais, kas mani sagaidā kā tiesām īsts draugs labāka par viņu nav.Ir redzams, ka arī suns saprot to ka viņa labākā drauga kaķīša vairs nav, ko patamstīt kad atnāk mājās un tā.
Vakar biju arī pastaigā ar suni gāju uz pa visam citu pusi bet sunuks vilka uz to vietiņu kur notrieca ķobīti un apostija visu un smilkstēja acīmredzami suns saprot un arī viņam ir'žēl.
Manu kaķiti notreica vakar. Tāpēc ieraudzīju šo rakstu un pierakstīju arī savējo klāt.
Sirds ir pilna. ;(

Kad mūsu mīlulis mirst, mēs sakām, ka viņš aiziet „pa Varavīksnes tiltu”.
Tur ir pļavas un pakalni, tur mūsu mazie brāļi var spēlēties un priecāties kopā. Tur ir daudz garšīga ēdiena, svaiga ūdens un spožas saules, viņiem visiem ir silti un labi.
Dzīvnieki, kuri uz zemes bija veci vai slimi, tur atkal kļūst laimīgi un dzīvespriecīgi; ievainotie vai sakropļotie atkal ir sveiki un veseli kā aizgājušajās dienās.
Visi ir laimīgi un apmierināti.
Tikai viņi visi dažreiz skumst pēc tā, kurš viņiem bija pats mīļākais un kurš ir palicis šajā pusē.
Viņi visi tur spēlējas un draiskojas kopā, bet pienāk diena, kad kāds no viņiem sāk skatīties tālumā, viņa acis iemirdzas, skatiens kļūst saspringts, augums ietrīsas aiz nepacietības.
Un tad viņš skrien - skrien prom no pārējiem, burtiski lido pār zaļo zāli, kājas viņu nes arvien ātrāk un ātrāk un ātrāk ...
Jo viņš ir ieraudzījis un pazinis Jūs .
Tad jūs abi satiekaties un apskaujaties pēc ilgās šķiršanās un nu nekas vairs nespēs jūs šķirt.
Laimīgi skūpsti klāj Jūsu seju, Jūsu rokas atkal glāsta mīluli, Jūs skatāties viņa uzticīgajās acīs kā toreiz - tajā aizgājušajā dzīvē, ko glabājāt savā sirdī.
******************
Un jūs kopā varat šķērsot Varavīksnes tiltu.