Šoreiz vēršos pie tām, kam ir ticība reinkarnācijai, pagājušajām dzīvēm... Dvēseļu atdzimšanai es ticu, un ticu jau sen. Nekad netiku sapratusi, kāpēc mums nav ļauts atcerēties iepriekšējās dzīves. Šķita - tas taču būtu tik forši, tik jauki, tik interesanti! Nekādu papildus literatūru lasījusi netiku, tāpat arī filmas, tikai tik, cik pa tv ir gājušas.
Nesen manā dzīvē bija melnais posms - tuva cilvēka zaudējums, ko starp citu, sajutu jau pirms tas notika. Jā, ja kāds atceras, esmu teikusi, ka kopš sevi atceros, šad tad redzu zīmīgus sapņus. Tad nu lūk, pēc šī notikuma, man, protams, depresija un tā tālāk, un tad sākās tie dīvainie sapņi, kuros esmu cits cilvēks... Konkrēti pirms pāris mēnešiem. Kad izstāstīju vīrietim, tik nosmējās, ka tad jau drīz šim būs jāsadzīvo ar divām dažādām personībām: es kļūšot par šizofrēniķi. Viņš, redz, ticot tikai tam, ko var zinātniski pierādīt...
Tiktāl tas viss arī bija tādā amizantā līmenī. Sapņi gan atkārtojās ar pieaugošu biežuma pakāpi: līdz gandrīz katru otro nakti. Iedomājieties tik, cits gadsimts, cits izskats, citi cilvēki apkārt.. cita valoda. Līdz beidzot notikumi sāka kļūt pavisam nejauki, notikumi, kuros bija iesaistīts mans pseido es. Tā nu vienā sapnī pēkšņi redzu ''savu'' vārdu, uzvārdu. Dažas dienas vēlāk arī pilsētu, gadu, līdzcilvēku vārdus. Iedomājos iegūglēt un, sev par pārsteigumu, atradu arī. Ne jau nu slavenībās vai zināmās personās, protams, bet tīri tā - arhīvu ierakstos. Kādreiz vēlos to vietu apmeklēt, intereses pēc.
Neteikšu, ka es par to bēdātos, bet lūk jau šīs dažas dienas pār mani nākusi tāda kā atskārsme, tagad es saprotu, kāpēc mums nekas nav jāatcerās. Jo principā tagad es vairs neredzu jēgu tam visam, kas šeit uz zemes notiek. Kaut ko iemācīties? Bet priekš kam? Kā labad? Lai pēc tam atkal kā tīra balta lapa ierastos uz šīs pasaules un dzīvotu tā, it kā nekas nebūtu bijis? Ja nu es tagad tīri labi apzinos, ka tas, ko es savā ''iepriekšējā'' dzīvē tiku darījusi, nebija labi (sīkumos neizplūdīšu), vai tad tagad es kļūšu par dievgosniņu, kas negrēko? Un ja nu es tagad grēkoju atkal, tad nākošajā dzīvē atkal ciešu un nesaprotu par ko... (retorisks jautājums). Tāpēc tagad tā pilnīgi no sirds varu teikt: labāk ir nezināt. Tad, ja tu vispār netici, kā arī tad, ja tu it kā tici, bet tai pat laikā taču nezini, vai tiešām tā ir.
Varbūt man vienkārši ir šizofrēnija. Tāpēc, sēžot vienai mājās, dzerot kapučīno un turot klēpī mīļo runci, gribēju padalīties iespaidos un nedaudz izkratīt sirdi. Jo par saviem sapņiem dažiem tuvajiem cilvēkiem esmu stāstījusi, par sajūtām nē. Tad nu vismaz šeit. :-)
94
