pēc kritiena

Es sev vienmēr pasaku - nekad nepadoties! Ja padosies, tad tiešām nokritīsi ļoti zemu. Atkārtošos - esmu liela optimiste un visu laiku domāju, ka reiz man klāsies labāk. Tas arī palīdz. ;-)

...es drīzāk pārdomātu to Kāpēc ir krists atkal un atkal.

ruxeniite - es no dabas esmu liela pesimiste, jo ar pesimismu sevi varu sagatavot ļaunākajam, lai, ja gadās neveiksmīgs pārsteigums, tas nebūtu tik sāpīgs.
un domāts ir daudz un dikti, bet es šaubos, ka pati sev vsp spēšu atbildi uz šo jebkad atrast. hmm.

nu ja saņemties nevar, tad atliek savu dzīvi dzīvot, kā vienai lielai nelaimes čupai..
(nesaprotu un nekad nesapratīšu tādus cilvēkus!!) bet tas tā..

womankind - tev ir kādreiz gadījies, kaut ko nepārtraukti censties darīt, visas savas cerības uz to uzlikt, bet vienmēr zaudēt? tiešām - vienmēr?

Vajag sevī kaut ko mainīt, varbūt tu gribi nepareizās lietas. :-|

Nav! Bet varbūt tādēļ, ka jau "saknē" esmu optimiste-reāliste. Varbūt tie Tavi kritieni manā skatījumā man būtu neliela neveiksmīte un viss.

Ar to, ka sevi sagatavo tam ļaunākajam, tu arī to ļaunāko piesauc. Pamēģino noskaņoties uz pozitīvās nots, vairāk smaidi, dzen prom sliktās domās.

Arī es reizēm jutos kā nelaimes čupiņa, taču tikai uz īsu brīdi. Gadās, ka izčīkstos un man uzreiz paveicas :-D sāku speciāli šo "metodi" izmantot, kad sagribas fortūnu savā pusē :-D

tieši tā. tādēļ nav brīnums, ka nesaproti. cilvēki ir dažādi - vieniem ticība ir stiprāka, otriem vājāka. un pēc katra kritiena tikai pavājinās. tāpēc jautāju - kā lai rod to spēku turpināt ticēt, jo man vairs nav variantu.

Ir vienkārši jātic. Un pamēģini darīt ko citu. ;-)

Varbūt vari uzrakstīt konkrētos piemēros?

kad cilvēks pārstāj raudāt,viņš pārstāj arī smieties.

Dzīve tāda ir,ir jāsaprot šo kritienu jēga,un vajag mazāk baidīties. Mazāk iespringsi,nesāpīgāk atsitīsies :-)
Kritieniem ir tik pat liela nozīme kā triumfa brīžiem.

kad cilvēks pārstāj raudāt,viņš pārstāj arī smieties.

Dzīve tāda ir,ir jāsaprot šo kritienu jēga,un vajag mazāk baidīties. Mazāk iespringsi,nesāpīgāk atsitīsies :-)
Kritieniem ir tik pat liela nozīme kā triumfa brīžiem.

ruxeniite - pēc izčīkstēšanās tev paveicās? ahh. es agrāk biju daudz pozitīvāka, varēju pēc neveiksmes uzreiz pasmaidīt, pat pajokot par to, bet tāpat turpināju krist un krist, līdz tas pārtapa pesimismā. un pēc čīkstēšanām man tāpat nepaveicas. es nezinu
vrb dažiem vienkārši nav lemts?

womankind - piemēri ir visādi - mīlestība, ''karjera'', vnk kaut kādi mazie mērķīši, plāniņi. es savā dzīvē itin neko neesmu sasniegusi vai dabūjusi, ar ko varētu lepoties, tiešām neko šobrīd nevaru iedomāties.
piedodiet, ka es te tā čīkstu, bet tautā taču saka, ka tad paliek nedaudz vieglāk.

Es tevi saprotu pat ļoti labi.Ir bijis laiks,kad to vien daru kā krītu.Zinu,ka tāds laiks būs atkal.
Es pirms kādā laika jau samierinājos,ka neesmu dzimusi zem laimīgas zvaigznes.Pārstāju par to domāt,raudāt,runāt.Tad nu dzīvoju kā ir un radīju ilūziju apkārtējos,ka viss ir ok.Vismaz kārtējais kritiens nesāp tik ļoti.Pēc savas pēdējās kritienu virknes kaut kā mistiski atradu dīvainu vidusstāvokli: nu tas ir kā soļot gar aizas malu-augšā tikt nav iespējams,bet ir iespējams censties noturēt līdzsvaru un neiekrist aizā.

Heartkiller - bet tu vidussmalā jūties laimīga? cik sen es neesmu jutusies patiesi laimīga. iepriekšējā reize bija, kad likās - jes, laikam beidzot man ir paveicies. bet tas bija tikai vienu dienu, jo atkal jau bladāc. un pirms tam vairs tikai bērnībā, kad ne par ko nebija jāuztraucas, kad puikas likās fuj un prātā bija ilūzija, ka tā visu mūžu mamma man pirks konfektes un es tik viņas gardi notiesāšu.

Jā, es neturu slikto sevī. Man gribas pasūdzēties, dzirdēt no kāda "Turies!" , "Gan būs labi". Man jau arī liekas, ka daudz kas nav lemts, taču es neatmetu cerību :-)

Fuj,nē-vidusskola ir tikai sliktas atmiņas klases biedru dēļ.Man patika pamatskola :D Un tad vēl,kad sāku bakalauros mācīties,tad sajutos tik ļoti,ļoti labi.Tad man bija tā sajūta: visu varu sasniegt,man būs superīga dzīve,superīga nākotne(man bija 18 gadi.nav brīnums ka tādu sapņu pilna galva).Taču,kad dabūju bakalauru,tad sākās mana pēdējā kritienu virkne-sapratu,ka neko sasniegusi neesmu un visticamāk arī nesasniegšu,tā reāli paskatījos uz sevi un sapratu,ka no manis pašas nekāds baigais skaistums nav...ai,nu ilūzijas ļoti daudzas pazuda.Tagad sāku mācīties maģistros,savācu sevi kopā(ļoti palīdzēja mans tagadējais draugs un labākā draudzene).Dabūju to vidusstāvokli kkādā mistiskā veidā un tagad pie tā pieturos.Nekrītu draudzenēm uz nerviem ar žēlošanos vai depresīviem tekstiem,reti kad raudu spilvenā par tām lietām,vispār no malas izskatās,ka man viss ir ok.Protams,man patīk papriecāties par man mīļo cilvēku veiksmēm vai arī kādu dienu pasapņot,bet nu...principā,es vnk dzīvoju.

Vienmēr atceries, ka kādam noteikti iet sliktāk kā tev.
Mani tas vienmēr motivē!