Meitenes, jūs te šovakar vairākas foršās vienkopus, aber, iedodiet man ar padomu.
īsā versija. Biju maza un dumja, bija man draudziņš :-D (mans pirmais nopietnais draugs), viss ok līdz viss nesmuki beidzās, viņš mani bez maz caur māsu pasūtīja, daudz dzēra.
pagāja gads un sāka satikties ar manu tuvu radinieci, man tas viss ne īsti patika, jo domāju,ka viņu arī viņš tikai sāpinās, bet nu liku uz to,ka ilgi tas neturpnāsies un klusēju. Beidzot vārds pa vārdam un sanāca ļoti nesmuks strīds ar radinieci par šo vīrieti. pateicu asi un skarbi,ko par to visu domāju. Bija divi klusēšanas gadi manā un radinieces starpā. Tad nu beigās salīģām. Bet veljoprojām domāju, ka viss viņiem beigsies. Bet laikam beidzot manām acīm liek atv;erties notikums-drīz viņiem būs bērniņš. Protams, nekur neizvairīties, jo esam tuvas radinieces utt. Bet es īsti nezinu kā rīkoties. AR šo vīrieti neesmu runājusi 5us gadus un strīda laikā radiniecei tiešām viņu gar zemi nolīdzināju. 'Viņš, domājams, mani ne acu galā neieredz, bet visi pasākumi, mazais.. Sāku domāt par atvainošanos viņam, bet kā? vai tomēr turpināt klusēt, jo arī viņa vaina tajā,ka viņam neuzticos, bija..