Piekāpšanās.

Ja zinu,ka esmu vainīga vai,ka piekāpšanās var tikai uzlabot situāciju,es piekāpjos,bet daudz kas atkarīgs arī no otra cilvēka :-) Nespītējos tikai principa pēc,lai gan man arī ir stingrs raksturs!!!

Man tiesi tapat ka tev ir stingrais teva raksturs (t),kadreiz nepakam nepiekapos-dariju pa savam un viss,BET tagad(nu jau kadu laicinu) censos vairak piekapties :-) un tas nav ta,ka draugs man "kapj" uz galvas..vienkarsi pasai jau saka nepatikt savs raksturs un mamma ari bija pamanijusi,ka man vairak japiekapjas..nēmu vērā :-)

Man arī ir diezgan spītīgs raksturs. Bet vienu brīdi piespiedu sevi dažādās situācijās pirmā piekāpties un zini? Attiecības palika daudz mierīgākas, mīlošākas un labākas. Bet tagad atkal atgriezās spītība. :-/ :-)

Es arī esmu spītīga, bet bieži vien neredzu iemeslu būt tai, kura dusmojas. Manuprāt, spēja piekāpties un tāda kopēja tolerance ir viens no cilvēka inteliģences rādītājiem un katru reizi, kad es sadusmojos un vēlos principiāli nepiekāpties, atgādinu sev, ka prātīgi cilvēki tā nedara. :-D

ja zinu,ka man ir taisniiba-nepiekaapshos ne pa kam, bet ja zinu,ka nav-tad naakas piekaapties!

Es nekad nepiekāpjos :-D
Es nekad nestāvēšu klusu, ja man ir kaut kas ko teikt un man ir VIENMĒR ko teikt. :-D
Un draugam šī īpašība patīk, ex šausmīgi nepatika :-D

Man vecmamma jau sen mācīja - "esi gudra. lai būtu miers mājās, noklusē, kad gribas pateikt kaut ko pretī." Es tā arī daru. Sākas kašķis, draugs uz mani sāk bļaut un es uzreiz tajā mirklī apklustu. Viņš mani mēģina provocēt, sakot lietas, kuras man noteikti neliekas pieņemamas, bet es klusēju. Viņam apnīk runāt pašam ar sevi un kašķis pierimst. Paklusēju vēl kādu laiku un tad viņš pats lien draudzēties. Līdz ar to piekāpusies viņam neesmu, bet no kašķa esmu izvairījusies. Protams, tā nav vienmēr. Gadās, ka nenoturos un tad mums iet augstos toņos, jo viņš nekad nepiekāpjas man.

Es vienmēr cenšos rast kompromisu, lai ir abiem labi. Man nepatīk strīdēties, lamāties, man patīk mierīgi dzīvot.
Līdz šim manās patreizējās attiecībās tas ir izdevies.

Man arī ir spītīgs raksturs. Reti, kad piekāpjos un tikai tad, kad tiešām esmu vainīga. Tā kā tagad bija ar draugu, tad es nācu pretī, bet arī ar lielām grūtībām. :-D

Attiecībās es pilnīgi noteikti esmu tā, kas vairāk piekāpjas nekā mans draugs. Es vispār ļoti reti dusmojos un spītējos, jo, šķiet, pat fiziski nepanesu konfliktsituācijas.

Es arī esmu ļoti spītīga, tomēr daru kā Magdalēna. Lai jau draugs izvārās, cik tik viņam tīk - ātri apstulbst un vairs neko nesaka, jo es vienkārši klusēju. Bet, ja ir bijusi kāda sliktāka diena vai ļoti dusmīga, tad gan es bļauju tā, ka šim bail kko pateikt :D

Karstvīns
jums viss oki ? :)

Nepiekāpjos diskusijās un strīdos,ja tiešām zinu,ka man ir taisnība.
Man šķiet stulbi pastāvēt uz savu,pat ja zin,ka tā nav taisnība.Kāda jēga no tā?Kaut kāds tjipa princips-man nav taisnība,bet es vienalga skriešu ar galvu sienā un brēkšu,ka ir?
Tāpat,ja es esmu bijusi tā,kas izraisījusi kašķi,tad es arī esmu tā,kas piekāpjas un to izbeidz.Ja mīļums vainīgs,tad gan nemēdzu piekāpties.
Kopumā sanāk,ka brīžiem es piekāpjos,brīžiem nē.

Mademoiselle, pagaidām viss vēl miglā tīts. Viņš man zvanīja vakar, diezgan ilgi runājām, beigās jau viņš sāka stāstīt, kā viņam iet utt. Tad nu sarunājām rītdien tikties. Pagaidām vēl nekāda ziņa no vakardienas nav padota, tad jau rīt redzēs. Es jau ļoti ceru, ka viss būs ok. Jā nē, tad kritīšu nesen iepazītā džekiņa valdzinājumā. :-D

Karstvīns
Pareiza attieksme :-D
Bet nu ceru, ka viss jums abiem nokārtosies :-)

Mademoiselle, paldies Tev par atbalstu, es arī ļoti ceru, ka viss būs ok. :-)

Kā kuro reizi.
Ja runa ir par kaut kā darīšanu, tad tiek darīts, ko katrs grib pa kārtai, lai tikai viens neuzspiež savu gribu.
Ja par taisnības izcīnīšanu, tad cīnos līdz galam, ja zinu, ka man ir taisnība.

bet Tu, HABANERA, reiz teici, ka neesi gatava attiecībā, gribi būt brīva utt, tā arī izskatās, jo attiecībās tā nedara...

Es nepiekāpjos, un arī vīrieti vēlos iemācīt pastāvēt par savu viedokli, manis pēc - strīdu. Man atliek pāris reizes piekāpties,kad par sīkumu varu eksplodēt, un tas ir rezultāts-iekšā ar laiku sāk grauzt.
Neatzīstu piekāpšanos kā modeli vispār. Labāk tad ar dialoga palīdzību nonākt pie kopēja risinājuma, nevis viena viedokļa un otra klusēšanas tūres.

nepiekāpjoties nevar izveidot attiecības. tās taču balstās uz nemitīgu kompromisu. tā ka jāpiekāpjas abiem visu laiku.

neesmu spiitiiga, bet tas nenoziimee, ka man nav raksturaa. jaamaak arii piekaapties. kad esmu 100% paarliecinaata par savu taisniibu, tad gan iespiiteejos. tad kad neesmu tik paarliecinaata, tad vai nu kompromiss vai mana piekaapshanaas