dzīvot pie vecākiem - cik ilgi?

bu ja 30 gados pie mates dzivo, tad nu tas nav normali!
domaju, ka lidz 25 vajadzetu ta ka...

Man ir 20 gadi.Es labprāt visu mūžu dzīvotu ar vecākiem!Man ir ļoti superīgi vecāki,liels dzīvoklis un pašai skaista istaba,viens otru netraucējam un ir iespēja pabūt vienai jebkurā mirklī.Reizēm gribās no drauga skriet atpakaļ pie vecākiem,jo mājas viss ir skaistāk un komfortablāk.

Dzīvoju joprojām pie vecākiem. Īrēt kaut kādu dzīvoklīti varu atļauties, bet beidzot gribas savu - nevis īrēt, bet savu īpašumu.... Īrējot pie sava mitekļa nekad netikšu, ja vien loterejā nevinēšu:D
Cerams izdosies ;)

Nav taada vecuma,katram noteikti tas ilgums ir dazhaads un arii situaacija cita. Man liktos " normaali " liidz kaadiem 22 -24 gadiem dziivot pie vecaakiem. Es dziivoju pilniigi patstaaviigi no 19 gadiem,jo Lv darbu nevareeju atrast,studijaam tad naudinjas arii nebija un taapeec izleemu par labu doties uz aarzemeem. Man ir 22 gadi. 100% sevi nodroshinu kopsh atbraucu. Tagad dziivoju ar draugu,taapeec iiri dalaam uz puseem.

nu saprotams, katram cita situācijas - man tā bija skola citā pilsētā, citam varbūt arī tā pat (tām, kuras agri aizgāja no mājām) bet tā aprod ar to lielo dzīvi. :)

Piekrītu tām meitenēm, kas saka, ka nav vecumam nozīmes, kad aizej dzīvot prom no vecākiem. Tie, kas it kā aiziet dzīvot prom no vecākiem 18 gados pat var būt vēl vairāk uz kakla, nekā tie, kas dzīvo par viņiem, ja paši bērni nestrādā. Tad tās izmaksas vecākiem sanāk ui, ku lielākas. Savā ziņā jau tā ir, ka nav blakus, kas aiz viņiem vāc. Tas ir apmēram tāpat kā savus putnēnus iemācīt lidot. Uzskatu, ka patstāvīga dzīve sākas tikai tad, kad tu pats sevi pilnībā. Nav starpības vai tu dzīvo pie vecākiem, bet gan kā tu pie viņiem dzīvo - sēdi mājās un neko nedari, vai palīdzi mājās pie darbiem, atbalsti savus vecākus. Vispār, es tā domāju, vecāki taču paliek vecāki un nespēcīgāki un jaunie, kuriem spēka pietiekami, ņem un aiziet prom...

Man ir 22, vēl dzīvoju pie mammas. Diemžēl nepelnu tik daudz, lai atļautos savu mitekli, bet katru mēnesi dodu mammai naudu rēķiniem. No tās summas var nomaksāt visus rēķinus un vēl bišku paliek pāri. Naudu mēdzu uzprasīt tikai tad, ja ir pēdējā nedēļa pirms algas un tiešām baigi spiedīgi, jo man nav avanss.

nu es nedzīvoju ar vecākiem jau kopš 16 gadiem, man tas šķiet nedaudz par agru, bet tas jau kā kuram dzīvē sagrozās.

manējie mani izstūma no ligzdiņas 23 gadu vecumā, jo mājā sanāca, ka dzīvoja 3 paaudzes. Un sakarā ar to, ka tā vecākā paaudze ir tāda gana valdonīga, vecāki mani izstūma pašas labā - lai varu pati pieņemt lēmumus par mājas iekārtošanu un savu iedzīvi..
Protams pirms stumšanas ārā viņi pārliecinājās, lai man būtu kur doties un lai būtu patstāvīgs darbiņš.

Nesūdzos, jo viņi atrodas 15 min mašīnas brauciena attālumā, tā kā bieži tiekamies!

dziivoju tagad viena. Nu irēju. Protams, labāk

Man jau šķiet, ka nav tāds optimālais vecums!
Man ir 21 un apmēram pus gadu dzīvoju prom no mammas, bet viņa ļoti grib, lai dzīvoju pie viņas! tiesa gan mums ir liela māja, un ļoti daudz neapdzīvotas telpas tagad! bet gan jau kādreiz atkal tur atgriezīšos uz patstāvīgu dzīvi :)
Ja tu studē, un nesēdi mammai gluži uz kakla es neredzu tur neko sliktu! Jo gan jau ar savu algu tev pietiek, lai apģērbtos un paballētos ;) Un mammai tas nav jāsedz-tad ir ok manuprāt :)

Pie vecākiem dzīvoju līdz 20 gadu vecumam, bet no 19 jau pelnu pati. No vecāku mājām daļēji izvācos 20 gadu vecumā, jo uzsāku mācības un pārcēlos uz kojām, pa brīvdienām tikai biju mājās. Pēc studiju beigšanas pie vecākiem tā arī neesmu atgriezusies, nu jau pagājuši 10 gadi.
Manam vīram brālis, kuram ir 25, joprojām dzīvo pie vecākiem, bet viņš ir materiāli neatkarīgs no viņiem un, kamēr viņam nav otras puses, domāju, ka viņš šo dzīvošanas statusu nemainīs.
Es jau vairāk esmu par to, ka nevajag dikti ilgi pie senčiem aizsēdēties.
Man, piemēram, ar mammu nekad nav bijušas sliktas attiecības, bet, kopš dzīvoju atsevišķi tās ir kļuvušas vēl labāks.

Visas te baigi patstāvīgās. Man ir 23. Dzīvoju kojās un pie mammas. Puse mantu šeit, puse tur, tāpēc neuzskatu, ka esmu izvākusies no vecāku ligzdas. Lai gan gribētos, bet nav finansiāli iespējams, jo nav darbiņa, dzīvoju no "pensijas", kas knapi ļauj galus savilkt. Kad aizbraucu pie mammas, paņemu līdzi visādas burciņas, lai paikai pēc iespējas mazāk jātērē.

Man tajā,ka aizgāju no mājām, vislabāk patika tas,ka uzlabojās attiecības ar ģimene. Un tagad gribas dzīvot vasarā pie mammas, ar brāļiem. Nebija tā,ka negribēju tad,kad dzīvojām kopā, bet tagad to labāk māku noevērtēt-ka viņi ir blakus un tā. Ir jau starpība arī tajā,cik tālu viens no otra ir,kad aizvācas un, cik bieži var satikties.

Tā ātrā izvākšanās no vecāku paspārnes ir raksturīga tieši latviešiem - ārvalstīs, kur reāli dzīves līmenis ir daaaudz augstāks nekā LV un finansiālais aspekts nu nekādi netraucētu patstāvīgas dzīves uzsākšanu, daudzi dzīvo kopā ar vecākiem līdz pat 30 gadu vecumam un tā tiek uzskatīta par pilnīgi normālu parādību. Protams, viņi finansiāli palīdz vecākiem utt., nereti pat uztur viņus, bet dzīvo tik un tā vienā mājā/dzīvoklī. Domāju, ka nav ko uztraukties par dzīvošanu it īpaši, ja pašlaik nemaz nevari to atļauties un attiecības ar mammu ir labas. Pati dzīvoju atsevišķi kopš 1. kursa augstskolā, pati arī sevi pilnībā uzturu. No sākuma dzīvoju ar draugu, tagad viena, bet mammai naudu neesmu prasījusi jau kādus 4 gadus - pati maksāju gan par mācībām, gan dzīvokli utt. Reizēm ir tā paknapāk ar naudu, bet iztikt var. Ja vecāki nedzīvotu laukos, notiekti ka joprojām dzivotu ar viņiem.

Zinu meiteni, kas 16 gados sāka dzīvot ar draugu(pirmstam dzīvoja ar mammu), bet, kad izšķirās viņai bija jau 19 un, protams, aizgāja dzīvot pie mammas, lai gan viņai ir darbs. Pati arī ar vecākiem dzīvoju (man 19).
Vispār, cik no māsas sapratu, viens pats nemaz nevar normāli pavilkt dzīvi atsevišķi, jo visa nauda iziet par maksājumiem un ēdienam nekas pāri nepaliek, tāpēc ir vieglāk,ja esat divatā :D

Tas jau atkarīgs no situācijas. Man arī šķiet, ka nav noteikta vecuma.
Ja labi sadzīvo un abas puses ir apmierinātas, es nesaprotu, piemēram, kādēļ būtu kkur jāvācas prom, ja pēc tam dzīvo viena pati un vecāki arī vieni paši. Cita lieta ir tad, ja nav pietiekoši lielas dzīvojamās platības. Bet kādēļ būtu jāizvācas, ja vecākiem ir, piemēram, liela divstāvu māja, kur vietas pietiek visiem bērniem un viņi negrib, ka kāds iet prom?!

Tas ir tāds dīvains uzskats, ka jo ātrāk aizvācas, jo patstāvīgāks cilvēks. Neredzu neko sliktu dzīvošanai ar vecākiem līdz n gadiem. Protams, ieguldot līdzekļus sadzīvē. Aizvākties prom aizvākšanās pēc ir muļķīgi. Īpaši tad, ja pēc tam tiek kasīti santīmi un mēneša beigās tāpat ir jāaizņemas no vecākiem nauda.

Es 18 gadu vecumā izvācos no mājām. Attiecības ar mammu bija saasinājušās, jo mājā bijām 2 dominantas saimnieces. Tā nu čāpoju pati savu ceļu tālāk. Naudu pelnu pati, tēvs alimentus maksājis nav un mamma nevar man palīdzēt finansiāli, jo viena sitas pa diviem darbiem un vēl manu mazo brāli uztur, bet es nesūdzos, jo pašam nepieciešamākajam man naudas pietiek.
Drīzumā ievākšos ar draugu, nomainīšu arī darbu, alga būs mazlietiņ lielāka, tā ka pavisam noteikti sanāks ko arī ietaupīt. Ļoti vēlos radīt tādus apstākļus, lai es varētu palīdzēt savai ģimenei (mammai, brālim un vecvecākiem) mazliet finansiāli, viņi tomēr manā labā ir tik ļoti daudz darījuši!

katram individuāli. es no 19 gadiem.

Man liekas, ka jāsāk dzīvot atsevisķi tad, kad reāli vari pati sevi uzturēt. Es sāku dzīvot atsevišķi 20 gados, bet tikai tāpēc ka bija kur pārvākties- pie drauga. pati diezvai būtu īrējusi dzīvokli.