dzīvot pie vecākiem - cik ilgi?

Man ir 21 strādāju, mācos, es arī dzīvoju ar mammu, bet esmu tik reti mājās, principā atbraucu vakarā izguļos un ļoti agri prom... attiecības kad viņa neiešauj kādu grādīgo ir okey, bet kad sākas tad ir īsta pekle...
Maksāju tikai par ēdienu, nemaksāju rēķinus, es nespēju to atļauties, jo naudu ieguldu savā nākotnē, samaksai par augstskolu, tagad par krievu valodas kursiem, agrāk bija autoskola + apģērbs, apavi, ceļš tur kaut kā nesanāk vairs :-/ bet redzēs kā būs agrāk, jo mamma zaudēja darbu, un tur bija mazs stāžs... ;-)

pabeidz augstskolu, dabu darbu un izvacies.

Tas jau katram savādāk,viens darba, otrs mācību, cits attiecību dēļ sāk dzīvot atsevšķi, nav jau noteikta vecuma līdz kuram drīkst dzīvot kopā ar vecākiem.
Es dzīvoju atsevišķi no 18 gadiem, kad pabeidzu vidusskolu, man negribējās palikt savā pilsētā, ar vecākiem ja būtu bijusi iespēja dzīvot kopā, es domāju, ka būtu izmantojusi studiju laikā, kamēr pati nestrādāju :-)

burbulgalva++++ :-D

Man ir 20, un es arī dzīvoju ar vecākiem. Pašlaik mācos, stipendiju man nemaksā, labi, ka skola par velti un darbu atrast ir nereāli, jo vajag tak tādu, lai var apvienot ar skolu! (t)
Esmu daudz un dikti domājusi par pārcelšanos, dzīvošanu citur, bet man arī pat nav puiša pie kā pārcelties, vai arī ar meiteni, ko īrēt dzīvokli, jo par ko tad lai es īrēju?!?!?! :-D :-/ :-D

Tas ir individuāli un nedomāju, ka šajā jautājumā ir kāda vienota taktika, pēc kuras vadīties.

Pati dzīvoju atsevišķi jau pēdējos divus gadus. Vispirms sāku dzīvot kopā ar savu ex, tad izšķīrāmies un sāku īrēt savu dzīvoklīti. Grūti gāja- divas trešdaļas algas gāja rēķinos, pārējā nauda, kas bija smieklīga summa- pārtikai un visam pārējam. vecāki ļoti daudz palīdzēja. Sakostiem zobiem, bet izturēju. Tagad dzīvoju kopā ar vīrieti, ir nesalīdzināmi vieglāk, bet uzskatu, ka iegūtā dzīves skola man ir daudz devusi! Ar naudu nešķiežos, esmu iemācījusies izvērtēt, kas man ir svarīgāk- teiksim, kārtējā lupata vai to pašu naudu ieguldīt, piemēram, labas grāmatas iegādē vai izrādes apmeklējumā.

Dzīvošana vienai iemāca patstāvību, norūda. Tagad zinu, ka arī no bezizejas ir izeja :-) Savā ziņā pēc šķiršanās man ieslēdzās spīts un lepnums neļāva atgriezties vecāku mājās! Bet tajā pat laikā tomēr neuzskatu, ka par visām vārītēm jāpierāda kādam kaut kas vai jāraujas dzīvot atsevišķi. Ir jāizvērtē savas iespējas, katrs gadījums ir individuāls.

Blānša, Tev paveicās,ka atradi nākamo vīrieti :D Nu bet tas tā humoram .. patiesībā kādu laiku sakostiem zobiem var padzīvot, no kaut kā atteikties, bet ja tas ir ilgstoši, tad tas ir ļoti skumji,kad nevar neko atļauties..
Kā atradīšu darbu,tā likšu te cosmo sludinājumu :D

O, jā, pārlasīju savu ierakstu- es ticu, ka no malas izklausās ļoti interesanti :-D Bet patiesībā nav tik traki, es jaunā gada sākumā atradu otru darbu un ienākumi bija tik pietiekoši, ka mierīgi vairāk netramdīju vecākus ar lūgumiem pēc palīdzības. Toreiz pārliecinājos, ka vienmēr, vienmēr viss notiek tā, kā tam ir jānotiek un nedrīkst padoties, tikai ne padoties!

Jā, rudens bija interesants laika posms manā dzīvē. Tā knapinājusies laikam nekad nebiju bijusi, lai gan bija izvēle dzīvot pie vecākiem. Nē, nē, tādu variantu pat neapspriedu. Lai kaut ko iegūtu, no kaut kā ir jāatsakās :-)

četras dienas nedeļā es dzīvoju kojās un brīvdienās mājās :-D

piekrītu Mazā komentāram.

pašlaik pusotru nedēļu dzīvoju kopā ar mammu :D bet visp izvācos no mājām,kad man bija 19,man jau šķiet,ka ja tev ir pašai sava nauda un baigi gribi,vari vākties ārā kaut 14 gados

Nav nekādu noteiktu robežu. Es pie vecākiem dzīvoju līdz 23 gadu vecumam. Neuzskatu, ka man bija jāsteidzas pamest vecāku māju tikai tāpēc, ka kāds varētu uzskatīt, ka tā vairs nevar.

Dzīvoju pie mammas līdz 16 gadu vecumam.
Uzskatu, ka 18 -20 gados vajadzētu būt jau savā miteklī, bet nu tam, protams, vajadzīgs darbs, kas arī ietekmē to vai būs naudiņa tai īrei, piemēram.
Bet zinu entos jauniešus, kas pat nedomā iet prom (jo tā taču lētāk-visu pienes, izdara mamma), vel naudu piešķir izklaidēm. Tas ir par traku. Mans uzskats, ka vecāks dod man un es pēc tam viņam, gan materiālo, gan morālo atbalstu, un,jo ātrāk, jo labāk. Viņai ir arī sava personīgā dzīve. Arī vidējais brālis jau dzīvo lielāko daļu citur (17 gadi), kolīdz būs darbs, gan jau meklēs pavisam savu dzūvesvietu.

kamēr izmet ārā no ligzdas :-D :-D

Sveika, parro!
Domāju, Tava situācija ir pilnīgi normāla, Tev ir tikai 21, nevis, teiksim, jau 30:D
Pati sāku no vecākiem atsevišķi dzīvot 19 gados, kad pabeidzu vidusskolu un devos uz Rīgu studēt, lai gan jāsaka, ka pirmajos 2 studiju gados tāpat gandrīz katru ned. braucu mājās un vasaras arī pavadīju laukos pie vecākiem. Tagad 24 gados, dzīvoju kopā ar draugu, visa tā teikt, saimniecība ir uz maniem pleciem, vecāki biki atbalsta materiāli, bet skaitās, ka man jau ir sava patstāvīgā dzīve. Dažreiz gan forša sajūta, kad aizbraucu pie vecākiem, izjust, ka par mani rūpējas, uztaisa ēst un beidzot pašai tas nav jādara:D

Nu nav jau tā, ka visu pienes mamma un tiri piri, ka pats cilvēks tikai parazitē. Man ir 22, dzīvoju ar mammu, mani ienākumi ir aptuveni 100 lati mēnesī. Mēdzu pirkt pati sev paiku, ar rēķiniem švakāk, bet iedomāties, ka tagad spīts pēc kārt zobus vadzī un mukt prom - stulbi. Pirmkārt, man ar mammu ir garīgi ļoti tuvas attiecības, es nevarētu iedomāties, ka viņa tā vienkārši nav sasniedzama, ka nevaru pasēdēt un iedzert vīnu ar viņu... Tāpēc visu šo pasākumu ar izvākšanos velku garumā. Materiāli palīdzēt viena otrai nevaram, esam patstāvīgas savās lietās un viena otrai dzīvot netraucējam. Ja godīgi - es vēl varētu kādus 3 gadus mierīgi nodzīvot. Citās zemēs šādi jautājumi nav aktuāli, bērni mēdz līdz 30 dzīvot pie vecākiem, viņiem ir citas ģimeņu tradīcijas, bet Latvijā, ja nesāk dzīvot atsevišķi 18 gados, bezmaz jokains skaities... Ģimeni būvēt netaisos un ar vīrieti kopā dzīvot negribu. Vienīgā izeja - īrēt pašai, bet tur atkal citi jautājumi paceļas - kā viens cilvēks var kaut ko īrēt mūsu laikos..

es domaju, ka var jau arī visu mūžu, ja ir piemēram liela māja un katram savs stūrītis.
galvenais ir nesēdēt uz kakla un tos vecākus arī atbalstīt.
man 20, dzīvoju vēl pie vecākiem, taču jau vairak kā gadu dzīvoju no saviem līdzekļiem, piepērkot gan ēdienu, gan māmiņai šad tad iedodot kādu naudiņu iespēju robežās. vēl nestudēju, bet plānoju sākt, redzēs, kā tad būs, bet ceru, ka šovasar jau atradīšu sev jaunu mitekli :)

man liekas normāli dzīvot ar vecākiem, kamēr studē. Pēc tam jau tā kā būtu jātaisās prom :) pati dzīvoju viena kopš 20 gadu vecuma, tiesa gan, man ir atvieglināti dzīvošanas apstākļi.

es no 16... tāpēc, ka pārgāju uz citu skolu....vispār ļoti daudz esmu mainījusi dzīvesvietu.... :D

bet, uzskatu, ja tev nav draugs, tu studē, tad mierīgi dzīvo tālāk pie vecākiem. pat ja tu strādā - labāk palīdzi mammai maksāt īri, nevis īrēt vienai pašai un knapināties ar naudiņu

man 20 dzīvoju ar vecākiem,domāju,ka vel kādus 4-5 gadus dzīvošu ar viņiem.šobrīd mācos un strādāju,bet alga nav tik liela,lai varētu atļauties dzīvot viena,turklāt jāmaksā par skolu.domāju,ka tas viss notiks lēnām un pakāpeniski,pienāks diena,kad dzīvošu atsevišķi.no sākuma vienkārši ir kārtīgi jānostājas uz savām kājām. :-)