dzīvot pie vecākiem - cik ilgi?

Man ir tāda pati situācija kā tev, man ir 20, ''sobrīd vēl pie tam studēju...arī dzīvoju pie vecākiem, nejūtos ļoti nospiesta ir takā pašai sava istaba utt. :)

Protams reizēm gribas būt prom no visiem, klusumu, un būs mājās vienai saimniecei, bet ko darīt.

Ja dzīvotu kopā ar kādu tad tā būtu otra puse :) bet kko sakarīgu arī ir grūti atrast.

Nezinu domāju ka ja meitene ap 20- 24 dzīvo pie vecākiem, tas vēl nav tik traki, dīvaināk ir ja vīrietis ap 30 dzīvo ar mammu. Bet nu katram jau tā situācija ir savādāka, ir jau cilvēki, kam nav darba vinji pārvacas pie vecākiem jo tā ir vieglāk savilkt galus.

Par cik, mani vecaaki nedziivo Riigaa un arii es skolaa maaciijos citaa pilseetaa, tad pavisam dabiski no vecaaku maajaam izvaacos 18 gadu vecumaa, kad pabeidzu vidusskolu un devos studeet. Par cik, arii visi mani draugi dariija taapat, tad man liekas, ka tas ir optimaalaakais vecums, kad saakt patstaaviigu dziivi.
Tavaa gadiijumaa, domaaju, ka tev jaameklee paleenaam iespeejas buut patstaaviigai. Labi, ka tev ar to nav jaasteidzaas, un ja jau sobriid saaksi mekleet kaut vai labaak apmaksaatu darbu, tad tuvaako paaris gadu laikaa tev jaabuut iespeejai to arii atrast un saakt patstaaviigu dziivi.

no 15 gadiem sāku iet pavisam citā pilsētā vidusskolā un jau 6 gadus dzīvoju prom no vecākiem,kaut gan vinji mani tāpat atbalsta!

Man taapat kaa bubuu!

Piemeeram, Belgjijaa/Hollandee jaunieshi dziivo ar vecaakiem liidz.. nuu, videeji 25-30 gadiem.

Manuprāt vecums, kad aizvākties no vecāku mājām meitenei ir tad kad pabeigtas studijas un atrasts patstāvīgs darbs. Nav ko dēļ kkādiem stereotipiem dzīvot sliktāk ja ir iespēja dzīvot pie vecākiem un studēt.Ar labu izglītību un stabilu darbu arī atspersies patstāvīgai dzīvei. :-)

Es 18 gados izvācos no vecāku mājām, bet tas, kad tas ir "normāli", mani neuztrauc.
Zinu gan sievieti, gan vīrieti, kas savos 30 gados dzīvo kopā ar vecākiem un viņiem abiem ir brīnišķīgas ģimenes, kas ļoti labi saprotas savā starpā un netraucē viens otram.
Cita lieta, ja ģimenes locekļi kašķējas savā starpā vai cenšas viens otru apspiest.

Nepiekrītu, ka normāli ir izvākties no vecāku mājām pēc vidusskolas beigšanas!

Patstāvīgi jāsāk dzīvot tad, kad cilvēks pats sevi var nodrošināt. Ja, piemēram, universitāte un vecāku mājas vienā pilsētā vai netālu viena no otras, tad kāpēc gan neturpināt dzīvot pie vecākiem, ja viņi paši pret to neiebilst un priecājas par to?

Noteikti nav pareizi izvākties no vecāku mājām, ja vecāki tik un tā turpina materiāli atbalstīt un apmaksāt bērna jauno dzīves vietu.

Protams, katra situācija ir individuāla, jāskatās atsevišķi. Ja vecāki paši dzīvo vienistabas dzīvoklītī un alkst ātrāk palikt vieni, tad cita runa. Ir daudzi vecāki, kur vēlas savus bērnus ātrāk aizfīrēt prom, bet ir tādi, kuri tieši negrib tik ātri palaist.

Mana draudzene nodzīvoja ar puisi 2 gadus, izšķīrās, aizgāja atpakaļ pie vecākiem, viņai pašlaik 23 gadi, bet gan viņu, gan vecākus apmierina šāds variants - joprojam dzīvot kopā.

Parro, tā jau ļoti grūti atbildēt uz Tavu jautājumu! Katrs pats jūt to laiku, kad prom jāiet.
Es aizgāju ap 19-20 gadiem pie drauga dzīvot :) Ja toreiz nebūtu viņš, es diez vai tik ātri aizvāktos :-D

Galvenais ar to dzīvošanu pie vecākiem neaizrauties, jo var pienākt tas brīdis, kad apjēdz, ka ar mammu it kā ir forši - ēst ir, māja tīra, atnāc un viss gatavs un tā līdz 50 gadu vecumam var nodzīvot :D

Manuprāt, nav noteikts vecums, kad vajadzētu iet prom. Galvenais ir nedzīvot uz vecāka kaklu un neko nedarīt.

Ja mamma būtu vēl LV, iespējams, es ar viņu vēl dzīvotu kopā. Bet tā kā mamma aizbrauca prom tad nu es paliku viena. Un tā rezultātā es izvācos no dzīvokļa, kur dzīvoju ar mammu kopā un sāku dzīvot ar draugu kopš 18 gadu vecuma. :-)

es kopsh aizbraucu maaciities uz citu pilseetu nedziivoju ar vecaakiem,t.i. no 16 gadiem...bet zinu daudzus,kuri pat savos 37 un 26 dziivo ar vecaakiem.....tas protams ir normaali,tachu diezgan nepatiikami...manupraat,jo agraak beerns saak dziivot patstaaviigi,jo vieglaak vinjam veelaak adapteeties dziivee,daudz patstaaviigaaks kljuusti :)

godīgi sakot mani pārsteidz,ka jūs skuķes domājat,ka nedzīvojat ar vecākiem,jo sākāt studēt?A,ko darījāt pa brīvdienām?Un to ka naudu deva senči to Jūs neskaitat?Manuprāt,ta viena daļa saujaukusi patstāvību! :-D
Un vispār kāda starpība... :-D

Man ir 20, dzīvoju kopā ar mammu, jo studēju un man nav darba. Nedomāju,ka ir kāds noteikts vecums,kad būtu jāizvācas no vēcāku mājām.

Ou, nē, man ir 19 :-D

Man ir 22,dzīvoju sanāk,ka ar tēti.

Tētis dzīvo pie savas draudzenes. Bet pa retam parādās arī mūsu dzīvoklī.Rēķinus maksā viņš,par visu pārējo rūpējos es,jo tur dzīvoju ikdienā.

3 gadus nodzīvoju atsevišķi ar draugu,kad izšķīrāmies atgriezos pie tēta.

Un tuvākajā laikā neplānoju vākties no turienes ārā,jo man tur ir sava brīvība un neprasās atsevišķi. Ja tētis būtu diendienā mājās,tad būtu savādāk.

Teorētiski es uzskatu,ka priekš manis tā normali līdz maksimums 25 gadu vecumama būtu tā dzīvot. Un tad skatītos,vai tētis pavisam aizies no mūsu dzīvokļa vai arī es iešu prom.

Burbuļgalva dzīvot tajās pašās kojās ir pavisam savādāk,nekā majās pie vecaaku kruuts,te jau neviens tev negatavo,neuzkopj,par visu jādomā pasham,kaa sareekjiinaat naudinju taa,lai meenesim iztiktu,jo jaaskaita ne tikai paartikai,dziivoklja reekinam,bet arii skolas materjaaliem un visaadiem paareejiem izdevumiem. personiigi mani mamma neuztur,man naak noteikta naudinja no valsts par apgaadnieka zaudeejumu,un man pashai jaaskaita kaa vinju sareekinaat,lai pietiktu normaalai eksisteeshanai...

No savu vecaaku maajaam aizgaaju(nevis vnk aizgaaju,bet aizlidoju uz ciu valsti) kad man bija 19 gadi. Nu jau vairaak kaa 7. gadus dziivoju aarpus LV . Shobriid,skatoties atpakalj,labpraat buutu veel kaadus gadus padziivojusi ar vecaakiem,Jo ,briidii,kad aizlidoju,saakaas gruutaa patstaaviigaa dziive,nebija ,kam uz pleca paraudaat,vai paliidziibu paluugt. No otras puses,mans raksturs ir kljuvis speeciigaaks,kaa tad,ja buutu vecaaku apgaadiibaa dziivojusi. ;-)

Es dzīvoju līdz 23 gadu vecumam, mācījos augstskolā un palīdzēju vecākiem saimniecībā. Tā kā gluži uz kakla nebiju :D
Tad satiku vīrieti un pārvācos 200km tālu dzīvot.

Es joprojām ar vecākiem dzīvoju.Un man jau ir 25..Nemaz par to nepriecājos,bet nav izvēles.Pašlaik nav darba..vienīgā vieta,kur varu izvākties, ir patversme :D tagad pie drauga padzīvoju, bet nu tas nav tas, tur es nejutos kā mājās.. Kā dabūšu darbu, tā noteikti mekl;e;su iespēju izvākties.
Vispār meitenēm izvākšanās vairāk saistīta ar pārvākšanos pie vīrieša.Un bieži vien tās,kas dzīvo līdz 30 gadiem, ir sekas vientulībai drīzāk.

es jau no gadiem 14 sapņoju, kad beidzot izvākšos! bet nu jau 20 un esmu turpat, jo alga maza un mācos PLK un saskaitot manas un drauga finanses... Rīgā īrēt nekādi nesanāk, jo mēs varam samaksāt vai nu tikai izīrētājam vai komunālos, abus kopā ne. lai gan var jau arī neēst :D

Manuprāt, tāds vecums nav noteikts!
Es atsevišķi dzīvoju no 18 gadu vecuma, tāpēc, ka ar mammu vienkārši nebija iespējams sadzīvot, bet ja man nebūtu puisis, tad arī iespējams nebūtu sanācis tā kā ir sanācis, un es nedzīvoju puisim uz kakla, ja te kāda tā domā,man pašai ir savi ienākumi, tāpēc pati varu ar sevi tikt galā.Protams, ne tik lieli ienākumi, lai dzīvotu tā kā es velētos un tādas lielas lietas, kā dators vai veļas mašīna man nav pa kabatai, bet tomēr dzīvoju atsevišķi kopā ar draugu un esmu ļoti apmierināta. Es nesaku, ka draugam mani būtu pilnībā jāuztur, bet ja dzīvojam kopā, tad ir pilnīgi normāli, ja viņš arī sniedz kādu artavu mūsu nākotnei :-)