Jūtos kā no laivas izmesta. Rakstot jau saprotu,ka nekas nemainīsies,bet nu varbūt kļūs labāk. Lieta tāda,ka mans vīrietis strādā Londonā,neesam redzējušies jau trīs mēnešus,visu laiku domāju,ka vasarā dzīvošu tur un pastrādāšu,bet nu dažādu iemeslu dēļ,viņam tagad nav darba un nekādas stabilitātes,tātad uz turieni nevar braukt,būs jāstrādā šeit. Kopsavilkums manam bezsakarīgajam tekstam ir tāds - kāda gan jēga no attiecībām,satiekoties bez maz vai 2,3 gadā!? Ārprāts,sēžu un raudu,sāp sirds,ka attālums var šitā visu sabojāt un finansiālais faktors,kas ir stipri zem nulles,tāpēc tās tikšanās izpaliek. Vienkārši vai patiešām gandrīz 4 gadu attiecības beigsies tik lakoniski!? Jāska.ka daļa manis tikko nomira. Drauga balsī jau arī dzirdama bezcerība. Cik savādi kā vienā brīdi cilvēks var justies kā ārpus visa...Tiešām nezinu kāda velna pēc to šeit drukāju,bet vienkārši negribu raudāt klausulē draudzenēm.