Šoreiz gribu parunāt par attiecībā. Bet ne tādām, par kādām vairums parasti iedomājas. Tātad, šoreiz par attiecībām starp tēvu un meitu. Mani vecāki ir šķīrušies. Un svarīgs fakts ir tas, ka mans tētis apprecējās ar savu 2. sievu nepilnu mēnesi pēc šķiršanās ar mammu. Var secināt, ka, protams, viņš sāka krāpt mammu. Jā, uz beigām arī mammai uzradās jauna mīlestība, tā kā uzskatu, ka vaina ir dalīta. Es, bez šaubām, pārdzīvoju, bet tētis (vēl šodien to sarunu atceros) teica, ka mūsu abu attiecības uzlabosies, mēs vairāk laika pavadīsim kopā, regulāri sazvanīsimies, utt. Man jau saka likties, ka tā būs labāk, jo iepriekš manas un tēta attiecības nebija diez ko labas, jo viņš reti kad manī klausījās, reti gribēja zināt par to, kas notiek skolā (izņemot atzīmes, jo man, viņaprāt, jāmācās tikai uz 9 un 10), visur citur. Tagad, pēc 4 gadiem ir tā, ka tētis man zvana labi, ja reizi mēnesī, apciemo labi, ja reizi mēnesī, To visu daru es, jo viņu uzskatu par svarīgu un lai vai kas būtu bijis, es viņu mīlu. Bet, kad sarunājamies, mums nav par ko runāt, nav kopīgu tēmu. Mulsinošs klusums. Dažreiz man gribas viņam pateikt visu to, kā es jūtos. Pēdējā laikā, kad par to domāju, man gribas raudāt. Vai ir vērts par to runāt? Vai varbūt būs vēl sliktāk? :-(
460
